Lapas karte: Muzejs >> Notikumi >> Rakstu arhivs

2014. gada raksti

Dinsberga skolas salidojums

Kā jau norunāts, šogad pirmās septembra sestdienas pusdienlaikā (plkst. 12.00), 50 gadus pēc Dinsberga skolas slēgšanas, uz salidojumu pulcēsies skolēni un skolotāji. Programmā: salidojuma atklāšana, fotografēšanās, ieskats dažos skolas vēstures notikumos un pirms 130 gadiem tepat dzimušā Ludviga Adamoviča dzīvesgājumā, izstādes „Herberta Dorbes muzejs Dundagā” un „Dinsberga skola attēlos. Padomju laiks (1945.-1964.)”, muzeja un ciemiņu sarūpēts kopgalds un mūsu satikšanās prieks.

Uz tikšanos!
Muzeja vadītājs Ivars Abajs.
Viss raksts
02.09.2014.  |  
Viļņa Mitlera Dundagas izloksnes krājuma gaita
15.12.2014
Tagad izdevumā apkopoti vārdnīcas šķirkļi (A - R), 2570 vārdi ar lietojuma piemēriem. Ziemassvētku laiks jau klāt! 

12.07.2014
Izdevumā apkopoti vārdnīcas šķirkļi (A - M), 1899 vārdi ar lietojuma piemēriem. Vasara jau pusē. Arī  vārdnīcas vidus, kopā strādājot, sasniegts.

29.05.2014
Izdevumā apkopoti vārdnīcas šķirkļi (A - L)., 1659 vārdi ar lietojuma  piemēriem. Vēl mazliet un pusceļš jau sasniegts. Patiecos ceļa biedram Alnim Auziņam! Patiesi, kopā turoties, arī tāls ceļamērķis ir droši sasniedzams.


17.01.2014
Ceļu pie lasītājiem turpina Kubalu skolas - muzeja rakstu 3. burtnīca. Pagājušā gadā ar šķirkļiem (A-C), iesākām publicēt Viļņa Mitlera apkopoto Dundagas izloksnes vārdu krājumu. Tagad nododam lasītājiem nākamos 
vārdnīcas šķirkļus (D - J)

Pateicos Alnim Auziņam, laikraksta "Dundadznieks" redaktoram, par pareizrakstības un stila kļūdu labojumiem, vērtīgiem  ieteikumiem.. 

Mēs esam šī 3700 vārdu martona pašā sākumā. Katra diena nes tālāk no pagājušos laikos ierastās valodas un domāšanas. Lielais tīmeklis mūs rosina pievērsties angļu valodai. Jaunā cilvēka ekonomiskā un racionālā dzīves modelī vērtība ir svešvalodām, tepat skandināvu un Veceiropas zemēs noderīgām. Mēs turpināsim iesākto, kamēr vien zināsim, ka Viļņa Mitlera darbs un senā Dundagas iedzimto valoda ir dundadzniekiem vajadzīga.

Atceros, kādreiz mājas lapas komentāros katru dienu bija lasāmi jauni vaicājumi par vārdnīcas turpinājumiem, ierosinājumi labojumiem un uzmundrinājumi darbu turpināt. Tas bija tik neparasti, kā jau sapņos.
Ivars
29.05.2014.  |  
Mūsu novada dzintara graudi
Muzejnakts (2014.) Kubalu skolas ciemiņiem.

Patiesi, mūsu zeme ir pilna dzintara graudiem. Tie iesēti jau aizlaikos un meklējami katrā novadā. Ceļš līdz atradumam gan ir katram savs. Caur trejdeviņām zemēm ved tas.
 

Šī muzejnakts paver iespēju katram piedzīvot kādas vietas vērtības atklājumu. Mūsu dzintaru meklējumu ceļš aizsāksies tepat Kubalu skolas sētā un vakarā gaitā aizvedīs līdz Mazupes un Kaļķupes satecei.

Lai pārvarētu tālo ceļu, noderēs savs četru riteņu dzelzs draugs un ķešā gaismeklis kāds. 


Vai esi gatavs iztikt ar debess juma doto pajumti, brist rasas pilnā zālē, šķērsot upes un dzimtās zemes kalnos kāpt, dzintara graudu augšām celt un ieraudzīt to uzdīgstam, zaļojam?
Tad tiekamies 17.maija vakarā septiņos tepat, Kubalu skolā.
Saziņai: kubalmuz@dundaga.lv, tel. 26332238 (Ivars).
12.05.2014.  |  
Herberta Dorbes muzejs Dundagā
Turpinot apkopot materiālus izstādei „Satikšanās viesistabā”, pavisam nesen atradu kādu nelūgtu ciemiņu turpat piecdesmit gadus atpakaļ uz skolas nama lieveņa sēžam.

1964.gada 3. septembrī rakstnieks Herberts Dorbe apmeklē tikko slēgto Dinsberga skolu, lai noskaidrotu te kopš 1902. gada glabāto Ernesta Dinsberga piemiņas lietu likteni. 4. septembrī, atgriezies mājās, Ventspilī, H. Dorbe nosūta vēstuli „cienītam biedrim direktoram”, pieminot, ka „braucienam nebija panākumu, jo skolas ēku atradu noslēgtu, neviens tur nedzīvoja, nekādas tuvākas ziņas neizdevās ievākt no tuvējās mājas iedzīvotājiem..” un lūdzot sniegt atbildi „kā ziņā un kur tās [E.Dinsberga piemiņas lietas] tagad atrodas.” Uz vēstules noraksta lasāma autora piezīme: „Raksts nosūtīts Dundagas vidusskolas direktoram, bet tas nav atstājis par vajadzīgu pat atbildēt.”

Veltījumā savam novadniekam 75 dzimšanas dienā Mārtiņš Kalndruva raksturo Dorbi: „Kad man dažos vārdos būtu jāpateic, kurš iespaids .. pats dziļākais, tad sacītu daudz nedomādams – Dorbes darbīgums, vitalitāte, radīšanas ātrums un vieglums. … Vispār – ja Dorbe ko dara, tad ar lielu aizrautību un degsmi, spēkus nežēlodams”.

Patiesi. Tūlīt, 1964.gada 4.septembrī top vēstule Latvijas Padomju rakstnieku savienības sekretariātam, kurā Herberts Dorbe ierosina „.. jautājumu par Ernesta Dinsberģa memoriālā muzeja nodibināšanu un izveidošanu viņa vārdā nosauktās skolas telpās, kur varētu ietilpt arī klase ar iekārtojumu, kas atainotu Latvijas lauku skolu stāvokli pag. gadsimta sākumā, kādos apstākļos mācījās toreiz bērni un strādāja tautskolotājs (Dinsberģis sācis skolā strādāt pie skala uguns ar vienu vienīgu mācību grāmatu visam skolas kolektīvam), jo šādu piemiņas godināšanu Ernests Dinsberģis – šis Dundagas kalpa dēls, tautskolotājs un rakstnieks – pamatoti ir pelnījis. Piezīmējams, ka muzejs būtu apmeklētājiem ļoti pieejamā vietā – tikai kādu kilometru no autobusa pieturas uz Venstpils – Dundagas – Talsu autostrādes”.

Rakstnieku Savienības priekšstāvji gan ir „tais ieskatos, ka vajadzētu apspriest jautājumu par tās [Dinsberģa skolas] pārvešanu uz Etnogrāfisko muzeju” un ierosina šo jautājumu apspriest Latvijas PSR Kultūras ministrijas Pieminekļu un muzeju daļai.

Četrus gadus vēlāk 1968. gadā Dorbe atkārtoti rosina Rakstnieku Savienībai rīkoties, veidojot muzeju Dinsberga skolā. Vēstulē viņš apraksta skolas apmeklējumā pieredzēto:” Kad š.g. maijā apmeklēju minēto skolu, noskaidrojās, ka skolas ēkas apakšstāvā dzīvo mežstrādnieki. Bēniņu stāvā, kur savā laikā izbūvētas trīs telpas Dinsberģa lietošanai, vienā no tām atradās Dinsberģa bēru vaiņagi ar lentām no 1902. gada; telpā, kurā bija šīs relikvijas, kas neskartas saglabājušās 66 gadus, izsists logs; to dienu pastāvēja lietains un vējains laiks, lietus sitās telpā un uz min. relikvijām, kas vienīgās še saglabājušās no tiem laikiem, cits gan nekā, izņemot Dinsberģa paša gatavotos sienas paneļus ar nelieliem rotājumiem. Vispār telpa ar relikvijām atstāta vēja vaļā; kāda laipnīga sieviņa, kas mums, dažiem interesentiem, telpas izrādīja, izteicās, ka par Dinsberģa piemiņas lietām neviens zinātājs un saimnieks neesot, viņa no laipna prāta relikvijas novietojusi un pieskata.”
Vēlāk, 1971. gadā, rakstnieks no sava arhīva Talsu novadpētniecības muzejam piedāvā 26 eksponātus topošā Ernesta Dineberģa piemiņas muzeja izveidei. Protams, muzeja dzimšanas dienā 1972. gada 13. maijā, Dorbe ir klāt un stāda ābelītes kādreiz E. Dinsberģa koptajā dārzā.

Sastopoties ar Herberta Dorbes domām viņa 120 dzimšanas dienā (15.02.2014), es priecājos, ka mums, dundziniekiem, ir gods turpināt cienījamā ventspilnieka ideju. Vienīgi tas Dorbes  „radīšanas ātrums un vieglums” mums noderētu, kaut vai līdz mūsu Ernesta Dinsberģa 200 dzimšanas dienai, H.Dorbes novēlēto 19. gadsimta sākuma skolas klasi tepat atverot.
Ivars

P.S Rakstā lietoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu H.Dorbes fonda dokumenti
17.02.2014.  |  
1
Uz skolu. Tāpat kā toreiz, 1843.gadā, tūdaļ pēc Zvaigznes dienas?
     "Pēc zvaigznes dienas Dűnsberģis viens pats tajā jaunā ēkā uzsāka skolu ar 60 skolēniem. Nezinu vairs, kādas nevaļas dēļ neatbrauca mācītājs pie skolēnu pirmreizīgās uzņemšanas jaunā skolas mājā. Tāpat vairs nevaru atminēties, kādu uzrunu un lūgšanu viņš turēja skolu atverot. Klasē bija galdi, beņķi un skapis, arī viena melna sienas tāpele, kuri visi vēl tagad tur stāv. Dziesmu grāmatas bērni paši bija līdz paņēmuši, jo mācītājs svētdien baznīcā paziņodams, ka jaunais skolas nams, ar Dieva palīgu nu esot gatavs, bija pieteicis, lai bērniņi turp sapulcējoties, paņemot līdz dziesmu grāmatas. Citas grāmatas nekādas nebija. Vecāki bija atnākuši bērniem līdz, pilni ziņkārības, ko nu bērniem mācīs tajā jaunā skolas namā? Jo skolas nams un skola tolaik bija sveša lieta.
     Pirmo nedēļu Dűnsberģis nodarbojās tikai ar lasīt mācīšanu, jo bez nekādiem skolas līdzekļiem, taču nekā cita nevarēja iesākt. Svētdien viņš aizgāja pie mācītāja, tam izteikt savas ― ne ― skolas vajadzības. Mācītājs teica, ka barona kungs licis apgādāt tāfeles, grifeles, papīri un grāmatas. Tās visas viņš pirmdien pats turp aizvedīšot. Un tā arī bija. Domāju, ka atveda 50 vai 60 tāfeles, paku grifeļu, 6 lielas koka tintes glāzes, tinti, papīru, 6 lielas bībeles, kādas 12 vai vairāk vecas un jaunas dziesmu grāmatas, tikpat daudz arī Stendera mazās bībeles, un bez tam vēl dažas citas mazas grāmatiņas un bībeles katķismes. Nu bija līdzekļi (kādi viņi tolaik bija) mājās un varēja krietnāki iesākt skolas darbus: lasīt, rakstīt, rēķināt (jo starp grāmatām bija arī Műllera lielā rēķināšanas grāmata vāciski) un dziedāt, (Cīravas – Dzērves skolā mācīja dziedāt pēc cīpariem). Mācītājs nu iedeva darbu stundu rādītāju. Šis pirmais rādītājs jau sen pazudis, tikai to vēl atminos, ka katru rītu no plkst. 7 ― 9 bija jāmāca bībeles stāsti un katru vakaru no plkst. 5 ― 6 katķisms. Jo šie divi priekšmeti bija tās pamatā mācībās. Citās stundās lasīja, rakstīja, rēķināja. Pēcāk, kad barona kungs skolai iedāvināja landkartes, planiglobus, ne saliecamu, bet uzrullējamus, ko vēl lika ar laku pārvilkt un kas pie visas lietošanas izturēja vairāk nekā 35 gadus ― kad šīs kartes dabūja, tad mācīja arī ģeogrāfiju un pa brīžam arī kādas druskas no vēstures." *

     “Tās lielākās brīvības labumu piekopējas ir skolas. Itin kā jauki sildīdami un augļodami stari saulei nāk līdz: tā brīvībai nāk līdz skolas. Kad nebija nekāda brīvība, tad arī nebija nekādas skolas; bet jo nu brīvība augstāk pakāpj, jo vairāk rodās skolas, un skolām līdz dziedātāju biedrības, skolotāju sapulces, teāteri, viesības vakari, tāpat arī laukkopības sapulces u.t.j.pr. Caur tām visām Latviešu verdzībā nospiestais prāts un gars, kā jauna pavasara rasā, atdzīvojās, veldzinājās, zaļo un sāk ziedēt.” **

* Poruks Jānis. Ernsts Dünsberģis. Autobiografija ar ģīmetni un ievadu no Poruku Jāņa. - Cēsis, 1904.
** E.Dinsbergs. Etnogrāfija. Rīga, 1876. //  5.nodaļa. Latviešu dzīve tagadējos brīvlaikos 23.lpp.
07.01.2014.  |  
Sestdienas (05.10.2013) ciemiņu vēstījums
Viss raksts
02.01.2014.  |  
2014.gadu iesākot
Jau 1877. gadā kāds Kubalu skolas skolnieks domrakstā par uzvedību skolā piemin „domas sirdī”: „Kad skolmeisters viņus māca, tad visi sasēdās galdos un klausās, ko skolmeistars stāstīs. Viņi visi gan kopā sēž, citi klausās it uzmanīgi bet citi doma uz blēdību, uz pīpu smēķēšanu uz visādiem niķiem, kas to tagad var izteikt. Kad nu skolmeistars prasa viņam, tad tie nu stāv kā stabs. Skolmeistars viņu ķer pie ausīm un tad satricina viņu un ieliek stūrī. Kad viņu no stūri izlaid tad viņš ir jau uzmanīgs. Bet necik ilgi viņam ir ļaunas domas sirdī, viņš nevar atsvabināties no savām nelabām domām, bet kad viņš nevar dabūt pīpi smēķēt, tad viņš ir bāls kā līķis.” *
 
Šodien, iepazīstot pirmo latviešu autora dzejoļu krājumu bērniem**, muzeja ciemiņi it bieži izvēlas dzirdēt E.Dinsberga dzejoli „Sirds”, kas sākas ar vārdiem:
 
Es krūtīs sirdi dzīvu, labu
Un sajūtīgu sajūtu;
Tā vald’ un groza visu dabu,
Ka to, ko gribu, padaru.

 
2014.gadu iesākot, pateicos mūsu draugiem par atbalstu muzeja pasākumos un dāvinājumiem muzeja krājumam !
 
Skaidras domas sirdī, diezgan gribas un dūšas, izsakot tās vārdos un darbos. To vēlu Jums!
 Ivars

Viss raksts
02.01.2014.  |  
Priecīgus Ziemas svētkus!

„1793. gadā Gaujienas pilsmuižas zemnieki sūdzējās, ka muižas īpašnieks Rautenfelds vairākus saimniekus izdzinis no mājām un ierādījis tiem zemi mežā, lai uz tādā kārtā atbrīvotās zemes ierīkotu jaunu pusmuižu. Vietniecības valde, iepazinusies Gaujienas pilsmuižas zemnieku sūdzību, atzina, ka muižniekam ir tiesības izdzīt zemniekus no mājām un pārcelt tos citur. Zemniekiem vietniecības valde izteica nopietnu rājienu un brīdinājumu, ka sūdzības sacerētāji un zemnieku padomdevēji pelnījuši stingru sodu. Viens no sūdzētājiem – Jānis Mucenieks – nopratināšanas kārtībā sodīts ar karbaču. Pēc tam visi sūdzētāji ieslēgti dzelžos un uz 7 nedēļām nosūtīti spaidu darbos. ..Divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem Gaujienas pilsmuižā ieradusies Valkas zemākā zemes tiesa, lai atkal sodītu zemniekus par to, ka tie ar savu sūdzību vispirms neesot griezušies pie tiesas apriņķa pilsētā Valkā, bet braukuši sūdzēties tieši vietniecības valdei Rīgā. Galvenie vainīgie pēc divkārtējas nopēršanas tajā pašā dienā pārdoti citiem muižniekiem.”*
 
„Ziemassvētku egle - ziemassvētku eglīte! Šo vārdu priekš div- voi trīsdesmits gadiem mūsu valodā vēl maz pazina, un tādēļ to arī nebūt nedzirdēja kad pieminam. Bet tagad caur skolām, kas šurp, turp cēlušās un caur jaunam grāmatām un avīzēm šis vārds arī mūsu valodā paliek arvien jo pazīstams. Īpaši caur skolām; jo esmu dzirdējis, jebšu pats gan neredzējis, ka dažās skolās cienīgas mātes un lielmātes pašas ziemassvētku vakarā liek svētku eglīti izpušķot ar dāvanām, ko Krist bērns – tā to jau saka – piešķīris, un kad tās izdala klausīgiem skolas bērniem. Tāds ieradums ir mīlīgs un košs un ticu droši, ka tas arī mīļam Dievam, kas mūžam savu cilvēku bērnu labumu grib, ir patīkams. – Kad jau pie dažām mācītām tautām šis jaukais ieradums ir ieviests un mūsu tauta arī arvien uz priekšu dzenās, tad būtu vēlējams gan, ka šo jauku ieradumu arī pa mājām ievestu, un kur jel maz pārticis saimnieks mājās valdītu, tur ziemassvētku vakarā istabas vidū uz galda mirdzētu koša ziemassvētku eglīte, apkārt kuras bērni un saime lustīgi priecātos, košas, kaut arī mazas dāvaniņas saņemdami.”
„Mūsu citreizējie tēvu tēvi, kad pie kristīgas ticības bija piegriezti, priecājās arī ziemassvētku vakarā uz tādu vīzi kā saprata un kā to par labu cerēja." ...
Viss raksts
23.12.2014.  |  
Muzejs
Pieteikt apmeklējumu
Domu graudi

   Kas skolu atstājis nevaid palicis jo
   gudrs savā prātā nedz jo dievbijīgs
   un jo mīlīgs savā sirdī tas lai
   nevienam neteic ka skolā ir bijis jo 
   viņš tam namam padara kaunu.
Kārl Krauze
Proves raksti, 1844.
1
2
3