2014. gada raksti
Turpinot apkopot materiālus izstādei „Satikšanās viesistabā”, pavisam nesen atradu kādu nelūgtu ciemiņu turpat piecdesmit gadus atpakaļ uz skolas nama lieveņa sēžam.
1964.gada 3. septembrī rakstnieks Herberts Dorbe apmeklē tikko slēgto Dinsberga skolu, lai noskaidrotu te kopš 1902. gada glabāto Ernesta Dinsberga piemiņas lietu likteni. 4. septembrī, atgriezies mājās, Ventspilī, H. Dorbe nosūta vēstuli „cienītam biedrim direktoram”, pieminot, ka „braucienam nebija panākumu, jo skolas ēku atradu noslēgtu, neviens tur nedzīvoja, nekādas tuvākas ziņas neizdevās ievākt no tuvējās mājas iedzīvotājiem..” un lūdzot sniegt atbildi „kā ziņā un kur tās [E.Dinsberga piemiņas lietas] tagad atrodas.” Uz vēstules noraksta lasāma autora piezīme: „Raksts nosūtīts Dundagas vidusskolas direktoram, bet tas nav atstājis par vajadzīgu pat atbildēt.”
Veltījumā savam novadniekam 75 dzimšanas dienā Mārtiņš Kalndruva raksturo Dorbi: „Kad man dažos vārdos būtu jāpateic, kurš iespaids .. pats dziļākais, tad sacītu daudz nedomādams – Dorbes darbīgums, vitalitāte, radīšanas ātrums un vieglums. … Vispār – ja Dorbe ko dara, tad ar lielu aizrautību un degsmi, spēkus nežēlodams”.
Patiesi. Tūlīt, 1964.gada 4.septembrī top vēstule Latvijas Padomju rakstnieku savienības sekretariātam, kurā Herberts Dorbe ierosina „.. jautājumu par Ernesta Dinsberģa memoriālā muzeja nodibināšanu un izveidošanu viņa vārdā nosauktās skolas telpās, kur varētu ietilpt arī klase ar iekārtojumu, kas atainotu Latvijas lauku skolu stāvokli pag. gadsimta sākumā, kādos apstākļos mācījās toreiz bērni un strādāja tautskolotājs (Dinsberģis sācis skolā strādāt pie skala uguns ar vienu vienīgu mācību grāmatu visam skolas kolektīvam), jo šādu piemiņas godināšanu Ernests Dinsberģis – šis Dundagas kalpa dēls, tautskolotājs un rakstnieks – pamatoti ir pelnījis. Piezīmējams, ka muzejs būtu apmeklētājiem ļoti pieejamā vietā – tikai kādu kilometru no autobusa pieturas uz Venstpils – Dundagas – Talsu autostrādes”.
Rakstnieku Savienības priekšstāvji gan ir „tais ieskatos, ka vajadzētu apspriest jautājumu par tās [Dinsberģa skolas] pārvešanu uz Etnogrāfisko muzeju” un ierosina šo jautājumu apspriest Latvijas PSR Kultūras ministrijas Pieminekļu un muzeju daļai.
Četrus gadus vēlāk 1968. gadā Dorbe atkārtoti rosina Rakstnieku Savienībai rīkoties, veidojot muzeju Dinsberga skolā. Vēstulē viņš apraksta skolas apmeklējumā pieredzēto:” Kad š.g. maijā apmeklēju minēto skolu, noskaidrojās, ka skolas ēkas apakšstāvā dzīvo mežstrādnieki. Bēniņu stāvā, kur savā laikā izbūvētas trīs telpas Dinsberģa lietošanai, vienā no tām atradās Dinsberģa bēru vaiņagi ar lentām no 1902. gada; telpā, kurā bija šīs relikvijas, kas neskartas saglabājušās 66 gadus, izsists logs; to dienu pastāvēja lietains un vējains laiks, lietus sitās telpā un uz min. relikvijām, kas vienīgās še saglabājušās no tiem laikiem, cits gan nekā, izņemot Dinsberģa paša gatavotos sienas paneļus ar nelieliem rotājumiem. Vispār telpa ar relikvijām atstāta vēja vaļā; kāda laipnīga sieviņa, kas mums, dažiem interesentiem, telpas izrādīja, izteicās, ka par Dinsberģa piemiņas lietām neviens zinātājs un saimnieks neesot, viņa no laipna prāta relikvijas novietojusi un pieskata.”
Vēlāk, 1971. gadā, rakstnieks no sava arhīva Talsu novadpētniecības muzejam piedāvā 26 eksponātus topošā Ernesta Dineberģa piemiņas muzeja izveidei. Protams, muzeja dzimšanas dienā 1972. gada 13. maijā, Dorbe ir klāt un stāda ābelītes kādreiz E. Dinsberģa koptajā dārzā.
Sastopoties ar Herberta Dorbes domām viņa 120 dzimšanas dienā (15.02.2014), es priecājos, ka mums, dundziniekiem, ir gods turpināt cienījamā ventspilnieka ideju. Vienīgi tas Dorbes „radīšanas ātrums un vieglums” mums noderētu, kaut vai līdz mūsu Ernesta Dinsberģa 200 dzimšanas dienai, H.Dorbes novēlēto 19. gadsimta sākuma skolas klasi tepat atverot.
Ivars
P.S Rakstā lietoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu H.Dorbes fonda dokumenti
1964.gada 3. septembrī rakstnieks Herberts Dorbe apmeklē tikko slēgto Dinsberga skolu, lai noskaidrotu te kopš 1902. gada glabāto Ernesta Dinsberga piemiņas lietu likteni. 4. septembrī, atgriezies mājās, Ventspilī, H. Dorbe nosūta vēstuli „cienītam biedrim direktoram”, pieminot, ka „braucienam nebija panākumu, jo skolas ēku atradu noslēgtu, neviens tur nedzīvoja, nekādas tuvākas ziņas neizdevās ievākt no tuvējās mājas iedzīvotājiem..” un lūdzot sniegt atbildi „kā ziņā un kur tās [E.Dinsberga piemiņas lietas] tagad atrodas.” Uz vēstules noraksta lasāma autora piezīme: „Raksts nosūtīts Dundagas vidusskolas direktoram, bet tas nav atstājis par vajadzīgu pat atbildēt.”
Veltījumā savam novadniekam 75 dzimšanas dienā Mārtiņš Kalndruva raksturo Dorbi: „Kad man dažos vārdos būtu jāpateic, kurš iespaids .. pats dziļākais, tad sacītu daudz nedomādams – Dorbes darbīgums, vitalitāte, radīšanas ātrums un vieglums. … Vispār – ja Dorbe ko dara, tad ar lielu aizrautību un degsmi, spēkus nežēlodams”.
Patiesi. Tūlīt, 1964.gada 4.septembrī top vēstule Latvijas Padomju rakstnieku savienības sekretariātam, kurā Herberts Dorbe ierosina „.. jautājumu par Ernesta Dinsberģa memoriālā muzeja nodibināšanu un izveidošanu viņa vārdā nosauktās skolas telpās, kur varētu ietilpt arī klase ar iekārtojumu, kas atainotu Latvijas lauku skolu stāvokli pag. gadsimta sākumā, kādos apstākļos mācījās toreiz bērni un strādāja tautskolotājs (Dinsberģis sācis skolā strādāt pie skala uguns ar vienu vienīgu mācību grāmatu visam skolas kolektīvam), jo šādu piemiņas godināšanu Ernests Dinsberģis – šis Dundagas kalpa dēls, tautskolotājs un rakstnieks – pamatoti ir pelnījis. Piezīmējams, ka muzejs būtu apmeklētājiem ļoti pieejamā vietā – tikai kādu kilometru no autobusa pieturas uz Venstpils – Dundagas – Talsu autostrādes”.
Rakstnieku Savienības priekšstāvji gan ir „tais ieskatos, ka vajadzētu apspriest jautājumu par tās [Dinsberģa skolas] pārvešanu uz Etnogrāfisko muzeju” un ierosina šo jautājumu apspriest Latvijas PSR Kultūras ministrijas Pieminekļu un muzeju daļai.
Četrus gadus vēlāk 1968. gadā Dorbe atkārtoti rosina Rakstnieku Savienībai rīkoties, veidojot muzeju Dinsberga skolā. Vēstulē viņš apraksta skolas apmeklējumā pieredzēto:” Kad š.g. maijā apmeklēju minēto skolu, noskaidrojās, ka skolas ēkas apakšstāvā dzīvo mežstrādnieki. Bēniņu stāvā, kur savā laikā izbūvētas trīs telpas Dinsberģa lietošanai, vienā no tām atradās Dinsberģa bēru vaiņagi ar lentām no 1902. gada; telpā, kurā bija šīs relikvijas, kas neskartas saglabājušās 66 gadus, izsists logs; to dienu pastāvēja lietains un vējains laiks, lietus sitās telpā un uz min. relikvijām, kas vienīgās še saglabājušās no tiem laikiem, cits gan nekā, izņemot Dinsberģa paša gatavotos sienas paneļus ar nelieliem rotājumiem. Vispār telpa ar relikvijām atstāta vēja vaļā; kāda laipnīga sieviņa, kas mums, dažiem interesentiem, telpas izrādīja, izteicās, ka par Dinsberģa piemiņas lietām neviens zinātājs un saimnieks neesot, viņa no laipna prāta relikvijas novietojusi un pieskata.”
Vēlāk, 1971. gadā, rakstnieks no sava arhīva Talsu novadpētniecības muzejam piedāvā 26 eksponātus topošā Ernesta Dineberģa piemiņas muzeja izveidei. Protams, muzeja dzimšanas dienā 1972. gada 13. maijā, Dorbe ir klāt un stāda ābelītes kādreiz E. Dinsberģa koptajā dārzā.
Sastopoties ar Herberta Dorbes domām viņa 120 dzimšanas dienā (15.02.2014), es priecājos, ka mums, dundziniekiem, ir gods turpināt cienījamā ventspilnieka ideju. Vienīgi tas Dorbes „radīšanas ātrums un vieglums” mums noderētu, kaut vai līdz mūsu Ernesta Dinsberģa 200 dzimšanas dienai, H.Dorbes novēlēto 19. gadsimta sākuma skolas klasi tepat atverot.
Ivars
P.S Rakstā lietoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu H.Dorbes fonda dokumenti
Pievienots:
17.02.2014
|
Ginta
Muzeja izvēlētā "Ciemiņu" tēma aizved mājas lapas apmeklētāju pagātnes notikumos, kas savā ziņā ir mainījuši vai ietekmējuši vietējās dzīves gaitu. Dažkārt mēs pat nenojaušam patieso idejas vai domas radītāju un virzītāju. Man pašai tas ir atklājums, ka tieši pateicoties Herbertam Dorbem ir tapusi doma un reālā darbība muzeja izveidei Kubalu skolā.
Muzejs
Pieteikt apmeklējumu
Domu graudi
Sēšana nav tik grūta kā pļaušana.
Prieki ir dzestra ēna, kurā ceļinieks
var izdusēties, bet nekad pavisam
palikt. Zināšanas ir manta un darbs
šīs mantas atslēga.
Karlis Šöenster iz Lauksargiem
Proves fraksti, 1896
Proves fraksti, 1896
1
2
3
