Lapas karte: Sākums

Sākums

 
 
  V   [1864.] marta vidū Dundagas kungs [barons Teodors Ostenzakens] ar Ventspils pilskungu Mirbachu, uz [Kubeles] skolas namu atbraukuši, pasludināja, lai Dinsbergs taisoties, ka aprīlim sākoties viņu aizvedīšot projām uz Jaunjelgavu. D. gan lūdzies, lai sakot, kādas vainas dēļ. Tie atteikuši, ka laikam gan tādēļ, ka ar Valdemāru sarakstījies. — „Sarakstījies gan, bet sarakstīties jau esot visiem brīv, kādas vainas dēļ tad mani par to tā posta?” — „Jā, tur, laikam, kas būs bijis rakstīts pret valdības kārtību.”.. D. teicis: „Cienīgie kungi, ja visas jūsu vēstules, ko jūs cits citam rakstāt, tik smalki izmeklētu, kā tagad manas, tad, to saku. tur laikam vairāk ko atrastu, nekā manējās. Bet kurš pie jums to darīs?” Ar to abi kungi palika klusu un sāka citu valodu: lai D. taisoties gatavs uz aizbraukšanu. D. atteicis, kur paliks manas lietas un sieva. Uz to atbildējuši, lai lietas un mantu pārdodot, par sievu viņi neko negribot zināt. Tad kungi aizbrauca. Nu D. bija jātur ūtrupe. Pārdeva nepaturamās lietas un lopus, zirgu, cūkas un kas vēl bija, bet klavieres, grāmatu skapjus, gultas u. c. aizsūtīja pie svaiņa, Ģipkas skolotāja Štauera. 

       „Piektdienā priekš Pūpolu svētdienas Dinsbergu aizsauca uz [Dundagas] pili, un tur paziņoja, lai taisoties gatavs, ka svētdien tikšot vests projām. D. bija rekrūšu naudas lādes vedējs. Nu pavēlēja, lai viņš atdod lādes atslēgu ar grāmatām un naudu. Kunga klātbūtnē grāmatas izrevidēja un naudu izskaitīja. Sestdien pēc pusdienas D. aizsauca atkal uz pili, un kungs paziņoja, ka ministeriāls* Zibenskis no Ventspils jau atbraucis, kas D. aizvedīšot uz Jaunjelgavu. Bijis gan nospriests viņu vest kā arestantu no viena novada un pasta stacijas uz otru, bet viņam (kungam) bijis žēl par D., vecīgu vīru, ka tādā vīzē dienām tam būtu jāklabinājas pa zemnieku ratiem. Tādēļ viņš par savu naudu to likšot aizvest ar pasta ratiem uz Jelgavu un no turienes ar diližansu uz Rīgu un tad pa dzelzceļu uz Jaunjelgavu. D. uz to atbildējis: „Tagad man viena alga, vai liekat vest kā arestantu līkumu līkumiem apkārt, vai tiešām pa dzelzceļu. Esmu tā aizņemts, ka varat darīt ar mani kā gribēdami. Tāpat ari man tagad viena alga, vai dzīvoju vai mirstu.”

       .. No rīta (Pūpolu svētdienā) D. ar savu sieviņu aizbrauca noteiktā laikā pie [Dundagas pagasta] tiesas nama. Vecais ministeriāls Zibenskis tur jau bija priekšā. Sanāca arī daži tiesas vīri un priekšsēdētājs Dinges Adamovičs. Bija tur pagādājuši alu un raušus un pacienāja savu projām vedamu skolotāju. Gaidīja apstellētus pastus (saimniekus). Drīz tie arī atbrauca. Viens bija Anuža saimnieks. Tas veda D., un tas otrs saimnieks to ministeriālu. No Dundagas atstājoties, D. vēl aizgājis atsveicināties no kunga, un kad bija pats baznīcas laiks, tad arī dreikambarī [ģērbkambaris] no mācītāja [Kārļa] Glēzera, kas itin auksti atvadījās. Un tad atvadījās no visiem draugiem, pazīstamiem. Liels pulks ļaužu pie kroga skatījās un deva ardievas, novēlēdami laimīgu ceļu. Bet D. tajā starpā redzēja arī slepenus spiegus, kas uzklausījās, ko ļaudis runā un ar kādu valodu D. pavada. Viņa sieviņa to pavadīja pār [pagasta] robežu līdz Dreimaņu krogam, kur tad atvadījās un atšķīrās, bez jebkādas cerības uz satikšanos. To dienu aizbraukuši līdz Talsiem. Tur nakti pārgulējuši, otrā dienā ar pasta zirgiem D. noveda līdz Jelgavai. Tur, laikam pie Ceras, atkal nakti pārgulējuši, tie aizbrauca ar diližansu uz Rīgu. .. Rīgā, pusdienu paturējuši, tie pa Dinaburgas dzelzceļu aizbrauca uz Romershofu (Skrīveru, Z. U.) staciju. Tur nu bija jānokāpj un 2—3 verstis ar zirgu jābrauc līdz Daugavai, jo aiz tās ir Jaunjelgavas pilsēta. Līdz Skrīveriem vecais ministeriāls Zibenskis aizmaksāja visu ceļu un tēriņu, bet te nu teica, ka nauda pietrūkusi, lai D. pats gādājot braucēju, kas novedot līdz Daugavai. D. gan to negribējis darīt un atteicis: „Kas man daļas, man nav nekādas vajadzības braukt uz Jaunjelgavu”. „Kad jums nav naudas mani tālāk vest, tad es braukšu atpakaļ uz mājām.” Bet vecais Zibenskis nedevis nekādu mieru, dzinis D., lai meklē kādu braucēju, kamēr to piedabūjis. D. uzmeklējis braucēju, aizmaksājis 20 kapeikas un tā aizbraukuši līdz Daugavai. Tur bijis jāceļas ar plostu. D. bijis līdz maiss, piebāzts ar prāvu maizes kukuli, gaļas plecu, podiņu sviesta ēšanai, palagi, seģis un spilveni, pavisam kādu 3—4 podu [25—34 kg] grūts. Braucējs pār Daugavas plostu vairs nebrauc, izceļ maisu no ratiem un brauc atpakaļ. D. saka, ka nevarot maisu panest. .. Zibenskis tad piesauca plosta vīru, tas uznesa maisu uz plosta. Pārbraucot pār Daugavu, Zibenskis spiedis atkal, lai D. aizmaksā plostu, kaut gan tas to negribējis darīt, tomēr galā Zibenskis viņu piespiedis. Zibenskis nu pasaucis vecu zaldātu, jo nedz D., nedz Z. nebija Jaunjelgavā bijuši un tādēļ tur ne kādu ielu, nedz namu nepazina. Lūdza zaldātam, lai ceļu rāda uz tiesas namu.
       
      .. Plkst. 6 pēc pusdienas, tiesas kungi visi aizgājuši, tik viens skrīveris tur vēl ir, un tas iet arī projām uz savu dzīvokli. Pie tā skrīvera aizgājuši, Zibenskis lūdza, lai tas Dinsbergu pieņemtu un rīt, kad tiesas kungi kopā, viņu stādītu tiem priekša, bet tas atteicis: „Kur es viņu likšu, man nav priekš tam nekādas vietas. Palieciet kādā kortelī* un rīt plkst. 10 nāciet uz tiesas namu (rātūzi)”. Z. lūdzies: „Mīļais skrīvera kungs, šodien jau otrdiena un piektdien (Lielā piektdiena) esmu nodomājis iet pie Dieva galda un tādēļ vēlētos drīzāk mājās kļūt. Lūdzami, atlaižiet mani.” — „Jā, kur es viņu likšu, kas te pie viņa paliks klāt?” Skrīvera sieva, klātpienākusi, teica: „Nu, kur citur, lieciet viņu aizvest cietuma namā.” Vecais Zibenskis uz to iesaucās: „Nē, cietumā jūs viņu nevediet. Lai viņš pārguļ kaut kādā kortelī. Ne viņš kur bēgs nekā.” Skrīveris: „Manis pēc. Bet es līdz rītam neņemšos par viņu nekādu atbildi.” Z.: „Es atbildēšu,” un tad uz D. pagriezies teica: „Rīt plkst. 10 ejiet uz rātūzi.” Iedeva tad skrīverim no Dundagas līdz dotus papīrus, atvadījās un aizbrauca.
 
       Dinsberģis ar savu maisu palika stāvam skrīvera istabā. Bet tas nu viņu raidīja no savas istabas ārā. D.: „Kur es iešu? Vakars nāk virsū. Še Ventspils ministeriāls mani atstājis, še es stāvu,” un tad atspiedies uz savu maisu. Skrīveris: „Ja ar labu neiesiet ārā, tad saukšu savu puisi, lai jūs sviež ārā ar visu jūsu maisu.” .. Puisis, maisu uz ielas nolicis, gaida, kamēr D. iznāk, tad iet pa vārtiem pagalmā iekšā, aizbultē vārtus, un D. ar savu maisu paliek uz ielas. Vakars nāk virsū, pulkstenis jau drīz 8, lietus līst, pilsēta sveša, ko nu darīt? D. stāv un domā, ko iesākt. .. Tad apskatījies: aiz žoga redzējis zāģerus baļķi zāģējam. Piegājis pie žoga un tos lūdzis, vai nevarētu parādīt kādu korteli, jo šinī pilsētā svešs būdams, nezin, kur naktsmāju atrast. Viens no tiem saka: „Ejiet, redz tur, pār to lejas klajumu uz to lielāko namu ar sarkanu jumtu, tas ir traktieris.” D. ņem savu maisu uz muguras un staigā projām kādu pus versti uz to sarkanjumta māju. Kreisā galā pie loga ierauga sievieti šujam. Priekšnamā maisu nolicis, iet iekšā. „Labdien!” — „Ko laba vēlaties? ” — D.: „Kundze, vai pie jums naktsmāja dabūjama?” — K: „Jā! Vai uz vienu nakti?”— D.: „Nezinu. Varbūt ilgāk.” — K.: „Un cik ilgi tad?” — D.: „Nezinu.” K.: „Varbūt uz divi, trīs naktīm?” — D.: „Nezinu. Varbūt uz nedēļu, vai mēnesi, vai gadu, vai vairāk gadiem, nezinu.” — Kundze skatās viņam acīs un nevar saprast, vai tas cilvēks nav pie pilna prāta un saka: „Kas tad jūs esat, ka nezināt, cik ilgi te gribat palikt? No kurienes?” — D.: „Kundze, kad nu tā gribat zināt, tad teikšu. Esmu no Dundagas un mani sauc Ernests Dinsberģis.” — „Ah. nu zinām, zinām. Mums jau pieteikts, kad Dinsberģis te atnāks, tad pie mums viņam jāmājo, lai neiet pie žīdiem (jo Jaunjelgavā daudz žīdu korteļu). Mans vīrs ir ministeriāls pie pilstiesas, un viņam uzdots jūs saņemt un pie sevis paturēt. Vai jums kāds čemodāns?” — D.: „Ir gan. Priekšnamā vesels maiss.” — „Nu tad nesiet to iekšā.” D. nu nesa savu maisu iekšā. Kundze savā maizes kambarī ierādīja vietu, kur to nolikt, lika uztaisīt gultu, kur gulēt, uzvārīja kafiju un deva pilnas vakariņas. Bija laipnīga un runīga sieva un trieca ar D. par dažām tuvām un tālām lietām. D. no ceļošanas piekusis jo drīz aizgāja gulēt.
 
       No rīta plkst. 10 Dinsbergs aizgājis uz maģistrātu. Tur teikuši: „Mums rakstīts, ka jums še jāpaliek.” D. prasījis: „Cik ilgi?” — „Mēs nezinām.” — „Ko es te darīšu?” — „Mēs nezinām.” — „No kā es te pārtikšu?” — „Mēs nezinām.” Viens no kungiem teicis, lai iet malku zāģēt. Bet otrs teicis: „Viņš jau bijis skolotājs, tāds jau neies malku zāģēt.” D.: „Nu, kad jūs, kungi, neviens neko par mani nezināt, tad es griezīšos atpakaļ uz mājām.” — „To ne. No pilsētas jūs nedrīkstiet ārā iet.” — D.: „Nu, kādas vainas dēļ tad mani tā apcietināt?” — „Mēs neko nezinām. Mums tikai pavēlēts jūs saņemt un turēt šinī pilsētiņā.” — D.: „Jūs esat tiesas kungi, kam jāizspriež tiesa, un apcietināšana arī ir sods, kā tad jūs varat uzlikt cilvēkam sodu, bez kā paši zināt, kāpēc?” — „Apcietināšana nav vis sods, bet tikai cietāka turēšana, kamēr izmeklē. Jūs stāvat izmeklēšanā un tāpēc esat še tā vaļīgi apcietināti. Kādas vainas dēļ jūs izmeklē un kur izmeklē, to mēs nezinām. Jums te jāstāv, cik ilgi, to nezinām. Mājojiet pie Brozovska. Pa pilsētu varat pastaigāties, kur gribat, bet bez prasīšanas ārā no pilsēta neejiet. Kad gribat uz mājām rakstīt, tad vēstules še mums parādiet.” D.: „Bet ko es ēdīšu?” — „Jau pirmīt teicu, ka to mēs nezinām. Nekavējiet ar vairāk prasīšanām un ejiet. Mums citas lietas priekšā.” — Tā tad D. dzina ārā. Viņš nu varēja iet un darīt, kas pašam patīk, un ēst, kas pašam gribas. Bet kā to ēdienu dabūt, to neviens negribēja zināt. Bija 7. aprīlis. Jauka saules diena. Gar Daugavas malu izstaigājies, viņas krastus aplūkojis, ar pilsētu drusciņ iepazinies, D. aizgāja uz korteli, paēda savu līdzņemtu sausu barību. Brozovska saimniece atnesa arī šķīvi zupas. Atsēzdamies, ar viņu stundiņu parunājies, izvilcis savas grāmatas un sācis lasīt un rakstīt, dzejot, laiku īsinādams. Otra dienā nebija jāiet pie neviena kunga. No rīta rakstījis, pa dienu pastaigājies, rakstījis atkal.
 
       ,,Uz vakaru Brozovskis ienācis, aicināja Dinsbergu pie pilskunga fon Štempeļa. Tur aizgājušam, tas prasījis: „Nu, mīļais, kādas vainas dēļ tad jūs še atvesti?” — D.: „Es nekā nezinu, un cerēju no jums te dabūt zināt, kādēļ mani tā vārdzina.” — Pilskungs: „Jūs taču to zināt? Jo kā cilvēku tā ņems un vedīs par spoku.” — D.: „Prasīju mūsu kungiem, tie tāpat atteica, ka neko nezinot. Laikam tāpēc, ka ar Valdemāru sarakstījies.” — „Dummes Zeug! [Blēņas!] Bet ko tad jūs nu še darīsiet?” — D.: „Nekā nezinu. Nezinu arī, ko te ēdīšu. Vai jūs nevarētu kā līdzēt man tikt pie skaidrības?” — „Es par to lietu nekā nezinu. Jūs stāvat zem maģistrātes. Bet vai protat rakstīt?” — D.: „Ceru gan, jo esmu skolotājs.” Pilskungs: „Brozovski, aizvediet viņu kancelejā, lai archivārs liek viņam rakstīt. Ja viņš ar mieru, tad jūs varat nākt manā kancelejā par skrīveri.” Jau bija krēsls vakars, knapi varēja redzēt rakstīt. D. pāra rindu uzrakstīja, archivārs bija ar mieru, un tad D. tūdaļ Zaļā ceturtdienā pilstiesas kancelejā iestājās par otro skrīveri. Alga gan bija maza, 7 ar pus rubli. Pilskungs turpat kancelejā ierādīja vietu, kur nolikt gultu un skapi, kur ielikt maizi, jo tā bija pašam jāgādā. Tā tad D. no Brozovska pārvilkās uz pilstiesas kanceleju. Tur gulēja, tur strādāja, tur ēda, kas pašam bija. Nu bija darba diezgan, no plkst. 8 rītā līdz 11— 12 vakarā, un abās svētās dienās, tik daudz, ka nevarēja ne baznīcā tikt.
 
       .. [Pirmajā Lieldienā] ienāk Brozovskis (ministeriāls) un paziņo, ka divi kungi viņa viesnīcā gaidot ar Dinsbergu runāt, lai nākot viņam līdz. (Te jāpiemin, ka D. bija aizliegts vienam pašam ar svešiem cilvēkiem runāt, kad gribēja runāt, tad ministeriālam vajadzēja klāt būt.) Šie divi kungi bija [Frīdrihs] Mālberģis, Dinsberga pirmais palīgs Kubeles skola, bet no turienes atstājies, tajā laikā skolotājs un ērģelnieks Secē, un otrais Seces arendātors Brūntāls. D. apsveicinājuši, tam paziņojuši: „Mēs ar dažiem saimniekiem esam sarunājuši un no pilskunga izlūgušies atļauju tevi apgādāt ar labu pusdienas maltīti, kamēr tu būsi Jaunjelgavā.” .. No tās dienas D. ikdienas pusdienu ēda Brozovska viesnīcā un rītos un vakaros atkal pats savu gādāja. Ļaudis sadzirdējuši, ka D. atvests Jaunjelgavā, un no viņa grāmatiņām un dzejām viņa vārdu pazinuši, pa Lieldienām un citām svētdienām nāca viņu apmeklēt, ar atļauju no pilskunga. Meitas viņam atnesa sieru, sviestu un patencināja par tām jaukām mīlestības dziesmiņām, ko D. sadzejojis.
 
       .. Dinsberģis bija nopircis zemi Novgorodā. Bet kad pavasarī pašu aizveda uz Jaunjelgavu, tad viņš zemi atdeva svainim [Nikā] Polmanim, kamēr redzēs, kas notiek ar pašu. Tas viņam atrakstīja, lai nākot pats uz savu zemi, jo viņam tur esot dažas ķibeles. D. sāka runāt ar maģistrātu par to lietu. Tur atbildēja, lai rakstot lūguma grāmatu gubernatoram un ģenerālgubernatoram pēc atlaišanas raksta. Viņš aizrakstīja, bet nenāca nekāda atbilde. Uz Jēkabiem tā kā padzirdēja, ka D. tapšot vaļā un varēšot iet uz savu zemi. Viņš atsacījās no skrīvera amata un gaidīja atlaišanu nedēļu pēc nedēļas, bet nekas neiznāca. Nu nebija ne skrīvera vietas, jo tajā bija pieņemts cits, un D. nedabūja vairs nekādu mēneša peļņu. Bija jāpārtiek pašam ar sevi. Pilskungs gan paļāva mājot kancelejā tāpat kā pirmāk.
 
       Tas skrīveris, ko ieņēma Dinsberga vietā, rudenī palika slims, jo bija jauns cilvēks, bet duselains, un D. vajadzēja atkal palikt sava pirmajā vietā par skrīveri. Tā tas gāja līdz Mārtiņiem, tad atnāca no ģenerālgubernatora pavēle, ka D. varot nākt uz Rīgu dzīvot. Bet kad nu pilstiesā nebija gādāts otrs skrīveris, un tas pieņemtais bija arvien slims, un cerības, ka atveseļosies, nebija, un pilstiesa gandrīz nevienu dienu nevarēja iztikt bez diviem skrīveriem, tad pilskungs vēl paturēja D., kamēr dabūs otru skrīveri. .. Tā D. tur palika pāra nedēļas, kamēr dabūja tādu pusaugušu jaunekli, un D. varēja braukt uz Rīgu. .. D. iedeva no maģistrāta rakstu, kas tūdaļ, kad iebrauc Rīgā, jānodod policijai. D. pats to rakstu aiznesa uz policiju. Tur tie kungi to izlasījuši, un viens iesaucas: „Dinsberģis Rīgā! Tad mums nevienam vairs še nav droša dzīve!” — D. atteicis: „Vai tad D. tāds briesmīgs, no viņa nekur nekādas briesmas nav dzirdētas. Domāju, ka viņa dēļ visi varēs dzīvot mierīgi.”.. Tad iedeva zīmīti, ka Rīgā var dzīvot, bet ik mēnešus jānāk policijai rādīties. D. to pāra reizes darīja, tad policija teica, ka tas vairs nav vajadzīgs. Tā D. dzīvoja Rīgā. Plātesa kungs gādāja viņam darbu pie savas avīzes („Mājas Viesa”). „Visu ziemu un pavasari rakstīju vairāk priekš Plātesa „Mājas Viesa”. Sarakstīju arī pēc kādas vācu grāmatas latviskas līķu runas, ko Plātess lika nodrukāt. Bet nebija tik daudz darba, ko vienmēr strādāt.”
 
       Jāņa baznīcas skolai vajadzēja otru skolotāju. Plātess Dinsbergu skubināja, lai ietu pie Veiriha mācītāja [Pauls Teodors Donāts Veirihs] lūgt to vietu. D. aizgājis un lūdzis. Bet mācītājs atteicis: „Mīļais D., tā ir maza vietiņa un tur maza ienākšana. Tur jūs nevarēsit pārtikt.” D. gan teicis: „Maza ienākšana taču ir vairāk nekā nekāda ienākšana, kā tagad; būšu ir ar mazu ienākšanu mierā.” — „Nē, nē, tā vieta jums neder.” .. Atkal pie Plātesa aizgājis, tur gadījies arī kāds vecīgs kungs — štātrāts Kāstners saucams. Plātess stādīja D. tam priekšā un stāstīja viņa bēdīgo likteni. Būtu gan viena skolas vieta, bet mācītājs Veirichs viņu negribot pieņemt. Vai štātrāta kungs, kas ar mācītāju labi pazīstams, no savas puses nevarētu D. viņam ievēlēt. Tas apsolījās pamēģināt. D. gar Jāņa baznīcas skolu garam iedams, iegājis pie tā pirmā skolotāja, prasīja, vai Veiricha mācītājs viņam par D. ko teicis. Tas atteicis, ka mācītājs teicis: „Mums nevajaga pasaules pār1abotāju.” D. pasmiedamies uz to atteicis: „Nu zināms, tad mēs kopā nederam, jo viņš tad laikam ir pasaules samaitātājs, ko es pārlabošu, tas viņam jāsamaitā.” Otrā pēcpusdienā D. savā kambari rakstot, ienāk vecais štātrāts. Labdienu nodevis, teica: „Mīļais D., biju pie Veiricha mācītāja un pieminēju jūs un jūsu grūto likteni, ko izcietuši un ka labprāt vēlētos, kaut jūs mazo baznīcas skoliņu dabūtu.” — „Nu labi, V. kungs atteica. Man tur vajaga gan skolotāja. Lai D. atnāk.” Domāju, ka labi būtu. kad jūs tūdaļ turp aizietu. Dzelzs jākaļ, kamēr sarkana.
 
       „Dinsbergs devies pie Veiricha. Tas teicis: „Mīļais D., to vietu jūs varat dabūt. Pirmdien jau būs skolu iesākšana, tad ejiet turpu, Cirīša kungs (pirmais skolotājs) jums ierādīs skolas lokālu, grāmatas, stundas rādu un visu, kas tur vajadzīgs.” Tā tad D. dabūja to skolas vietu un tur sastrādāja pustreša gada (no Jāņiem 1865. g. līdz Ziemas svētkiem 1867. g.). Skolā bija divas klases. Klases telpa bija maza, tādēļ tā pirmā klase, mazie bērni no 10—13 gadiem, nāca no plkst. 8 līdz 11 priekš pusdienas, tos mācīja Cirīša kungs. Otra klase, lielākie bērni, no 13—16 gadiem, nāca no plkst. 11—3 pēc pusdienas, pie tiem tad piestājās D. par skolotāju. Alga gan bija maza, no pilsētas caur V. dabūja ik mēnešus 20 rub., par gadu 240 rub., un no bērniem (dažiem pašiem bija jāmaksā skolas nauda) sanāca 60 rub. Tā tad gandrīz 300 rubļu gadā. Nu D. bija uz kājām savā parastā darba laukā un strādāja priecīgs un Dievu slavēdams.



 
Jāņa baznīcas skola Rīgā. Attēli no VKPAI Pieminekļu dokumentācijas centra arhīva.
Vecākā latviešu skola Rīgā, atvērta 1582.gadā. 


       1867. gadā pēc Jēkabiem, kad skolas jau iesākušās, Dinsbergs strādā klasē ar skolēniem un redz, ka ienāk Dundagas pagasta vecākais Dinge Adamovičs un pagasta priekšnieks Klaubergs un vēlās ar D. runāt. D. uzdod skolēniem rakstīt un tos ienākušos paved savrup. Šie nu sāk runāt: „Mīļais skolmeistar, mums pa Dundagu ar skolu neiet lāgi. Tas jūsu vietā ieņemts skolotājs gandrīz nevienam nepatīk. Neviens vecāks negrib pie viņa bērnus sūtīt. Izgājušo ziemu skola bija tīri tukša, tikai kādi divi, trīs skolēni. (Tad viena skola tikai bija Dundagā.) Dundadznieki visi žēlojas pēc jums, iet pie mācītāja lūgties, lai ņem jūs atpakaļ. Mācītājs to gan papriekš negribēja ne dzirdēt, atteikdams: „Mūsu tagadējais skolotājs ir jau vairāk mācīts nekā D. Kā jūs to varat vainot?” — „Vai viņš vairāk mācīts vai nemācīts, to mēs nezinām, bet ar mūsu bērniem viņš neapietas tik labi kā D. Mēs viņu negribam un lūdzam D.” Kad mācītājs uz ļaužu balsīm neklausījās, tad ļaudis lūdza mani (pagasta vecāko), lai viņu visu vārdā lūdzot un mācītājs, lai lūdz kungu D. ņemt atpakaļ. Mācītājs gan teicis, ka nogriezts rieciens vairs nepielīp, bet kad viņam nedevuši mieru, tad solījies rakstīt kungam [Dundagas baronam], kas tolaik mājoja Vāczemē. Kungs gan papriekš bijis tāds saskābis, bet pēc arī atļāvis. Tad nu visi [pagasta] vietnieki viņus sūtījuši uz Rīgu pie D. to uzrunāt, vai viņš nāktu atpakaļ uz Dundagu. D. atteicis, ka tagad nevarot neko skaidru atbildēt. Tad papriekš jārunājot ar gubernatoru, lai dzird, ko tas saka, tad arī ar Veiricha mācītāju, jo tagad rudens skolu iesācis un neesmu viņam uzteicis; arī nezinu, kā pie jums būs sadzīve ar mācītāju un kungu. Še Rīgā iet labi. Visi mani mīl, mācītājs, pilsētas valde un visi, ar kuriem satiekos, tāpat arī skolēnu vecāki. Tomēr saku, ja varat to izgādāt, ka pie jums mierīgi varu dzīvot, tad ietu atpakaļ. Veca vieta, kur tik ilgus gadus nodzīvojis, man mīļa.” — „Gādājiet tikai, ka jūs te vaļā tiekat,” Adamovičs teica, „mēs gādāsim, ka jūs pie mums būsat mierā.” — Tā nu vēl šo to pārrunājuši, tie aizgāja, un D. palika dziļās domās. Mājās to pastāstīja sievai. Tā teica, ka tas vēl labi jāapdomā, ka neieskrien postā.

       Vispirms nu D. gāja pie gubernatora paziņot, ka Dundaga viņu grib atpakaļ, un no viņa izlūgties atļauju turp iet, jo pats no sevis to nevarēja, tāpēc ka vēl atradās policijas uzraudzībā. Gubernators teica, ka Dinsberģim lūgums jāraksta un caur viņu jānodod ģenerālgubernatoram. .. Ģenerālgubernators pats gribēja D. redzēt, un viņam bija tam priekšā jāstādās. Vāciski neprazdams, tas caur tulku izprasījis visus D. apstākļus, tad rakstījis uz ministriju, un nu 4—5 nedēļas bija jāgaida, kamēr atnāca atvēle: ka D. gluži brīvs no visām vainām un varot iet un dzīvot, kurp gribot. Vēl jāpiemin, ka lūgumā, ko iesniedza ģenerālgubernatoram, vajadzēja uzdot vainu, kāpēc D. nodots policijas uzraudzībā. D. gubernatoram teica, ka viņš nekādas vainas nezinot, viņam arī nekādas vainas neesot pārmestas. Gubernators arī teicis, ka viņš nekādas vainas nezinot, kā tikai to, ka ar Valdemāru sarakstījies. .. Brīvs palicis, D. nu gāja pie Veiricha mācītāja un paziņoja, ka Dundaga viņu vēloties atpakaļ, ka tur pa Mārtiņiem varētu skolu iesākt, un lai viņš savā baznīcas skolā gādātu citu skolotāju. Mācītājs Veirichs uzdeva, lai D. pats gādātu savā vietā skolotāju, un ātrāk viņš nevarot nost tapt, kā pa Ziemassvētkiem, jo tagad rudens skola iesākta un tādēļ skolotājus vairs nevarot mainīt. To nu darīja D. Dundagas pagasta valdei zināmu, un tā tas palika līdz Ziemassvētkiem.

       ..1867. g. 22. decembrī bija pasts no Dundagas pakaļ. D. atvadījās no mācītāja un visiem draugiem un pazīstamiem. Viņa otrais skolotājs Cirīša kungs no rīta agri ar skolēniem ieradās D. mājā un ar jauku dziedāšanu no viņa atsveicinājās. Skolēni viņu ar savu sieviņu pavadīja pār Daugavu līdz kortelim, kur viņa pasts bija iebraucis. Tā tad D. atstāja Rīgu 22. decembrī 1867. g., tur sadzīvojis no 19. novembra 1864. g. un aizbrauca atpakaļ uz Dundagu. No Rīgas ārā braucot, viņi abi ar sieviņu bija ļoti bēdīgi. Priekš Dundagas robežas krogā krodziniece ar dažiem ciemiņiem viņus sagaidīja ar tēju, sviestmaizi un alu. Bet ilgi tur neapstājās. Kubeles skolas namā atbrauca pēc plkst. 7. Nams bija aizslēgts, un neviena cilvēku dvēsele viņus nesagaidīja. Kubeles mājas saimniekiem bija tā atslēga. Viens no pastbraucējiem tur aiztecēja pēc atslēgas. Istabas bija gan izkurinātas, bet vakariņas bija jānotura no savas ceļa maizes. No rīta D. tūdaļ aizbrauca pie mācītajā, kas to, laikam vairāk ārīgi, saņēma ar laipnu sveicināšanu un Dieva miera novēlēšanu. Kungs pats bija Vāczeme, pie viņa brāļa kā vietnieka D. arī tūdaļ piegāja rādīties, ka atbraucis. Tas arī pasacīja to algu un diputātu, ko nu dabūšot. Bija otrtik, kā senāk: 25 pūri rudzu, 15 pūru miežu, 16 pūri auzas un pļava, ka varēja turēt 1 zirgu, 2 govis un 4 aitas, deva arī pļaujamo naudu — 1 rubli uz pūrvietas un 150 rub. algas. Pagasts ari piedeva kādus 15 vai 16 rubļus, tā ka ar pļavas pļaujamo naudu iznāca gandrīz 200 rubļu. Nu D. varēja dzīvot.

       Pēc Zvaigznes dienas 1868. gadā Dinsbergs iesāka skolu atkal savā vecā vietā. Ar nopietnu, bet drošu sirdi viņš stājās skolēnu priekša. Mācītājs savā ievešanas runā bērnu vecākiem teica, ka nu viņu vēlēšanās piepildās, viņi savu vēlētu skolotāju atkal dabūjuši, lai nu tik sūtot bērnus, un lai bērni mācoties. Tā Dinsbergs uzsāka savu skolas darbu ar 60—70 skolēniem.
 
* ministeriāls – tiesas kalpotājs
* rātūzis – pilsētas rātsnams
* kortelis – pajumte, viesnīca
* maģistrāts – pilsētas valde
 
Izvilkumi no Žaņa Unama raksta „Latviešu tautiskās kustības trimdinieki” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts (1933), nr.10.,11.,12.)

 
      (Turpinājums sekos)

Ernesta Dinsberga (1816-1902) laiks 

Viss raksts

Raksti

Skolas ēkas un muzeja jubilejas nosvinētas godam!

17. jūnija pēcpusdienā Kubalu skolas – muzeja durvis bija plaši atvērtas, gaidot mazus un lielus ciemiņus, muzeja draugus, atbalstītājus un sadarbības partnerus, lai atzīmētu skolas ēkas 175. gadu un muzeja 45 gadu jubileju!
Pašā iesākumā tumšie mākoņi ar dažām lietus lāsēm vēlēja radoša darba bagātus gadus skolas sētai un svētku radīšanas prieku sanākušiem ļaudīm.
Svētkus atklāja Dundagas novada domes izpilddirektore Zinta Eizenberga un muzeja vadītājs Ivars Abajs. Dundagas pašvaldības laba vēlējumus muzeja rītdienai iemūžinās dāvinātais koks – krasta ķļava. Tā zaļos tepat, agrākā Mālkalnvalka krastā, blakus Dundagas kora stādītājam ozolam un dundadznieka Viļņa Mitlera dāvātai eglei.
 
Turpinājumā ar rakstnieka Herberta Dorbes 1964.gadā pausto ideju par muzeja izveidi iepazīstināja H. Dorbes muzeja vadītāja Inese Aide. Mirdza Jonele, Talsu novada muzeja direktore, turpināja stāstu par muzeja izveidi un tā atvēršanu 1972.gadā, pieminot toreizējo muzeja darbinieku, direktores Annas Rasas devumu un vietējo dundadznieku atbalstu. Kubalu skolas – muzeja vadītājs Ivars Abajs raksturoja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja lomu muzeja aizsākumā, latviešu kultūrvēstures pētnieku, literātu Romāna Pussara un Saulcerītes Vieses ieguldījumu muzeja ekspozīcijas izveidē. Īsumā raksturojot sabiedriskā muzeja darbības laiku, muzeja vadītājs pievērsās pārmaiņām, ko kopš 1992.gada Dundagas pagasta, tagad novada, pašvaldības muzejs piedzīvojis. Pateicības vārdi tika veltīti sabiedriskā muzeja darbiniekiem: Klaudijai Kēnigsvaldei, Marinai Kēnigsvaldei, Birutai Šenkevicai, Ritai Langmanei un pašvaldības muzeja darbiniekiem. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks Mārtiņš Kuplais savā uzrunā muzeju salīdzināja ar bērnu, kurš tomēr nekad nepieaug, – par to visu laiku jārūpējas. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kultūras mantojuma politikas daļas vadītājs Jānis Asaris sniedza īsu ieskatu kultūras pieminekļu sadalījumā un iepazīstināja ar citām Latvijas un kaimiņvalstu vecākajām saglabātām koka skolas ēkām. Ar topošo Kubalu skolas ēkas restaurācijas būvprojektu, muzeja telpu plānojumu, iepazīstināja arhitekte Ināra Caunīte. Sarunu daļu noslēdzām ar sadarbības tēmu. Tikai kopīgiem spēkiem: sadarbībā ar novada ļaudīm, kultūras, izglītības iestādēm, kultūras vērtību glabātājiem muzejos, bibliotēkās, arhīvos un profesionāļiem dažādās radoša darba nozarēs arī mazs muzejs var pastāvēt un paveikt lielus darbus. Par ilggadīgo sadarbības pieredzi ar Kubalu skolu - muzeju runāja vistālāko ceļu mērojušie ciemiņi no Palamuses O. Lutsa draudzes skolas muzeja Igaunijā.
Svētku dienas darbnīcas ar skaistu klases harmonija spēli ievadīja ērģelniece Ievas Jurga. Īpaši jauki bija dzirdēt Ernesta Dinsberga 1859.gadā sacerēto “Dziesmiņu pie skolmeisteru sanākšanām dziedama” ar viņa toreiz izvēlēto melodiju - Ludviga van Bēthovena komponēto “Odu priekam”. Pēc tam bija iespēja izstaipīt kājas un pievērsties organizētajām darbnīcām. Saimniecības ēkā restaurators Aigars Vējkrīgers rādīja un stāstīja, kā tīrīt un saglabāt koka priekšmetus, cīnīties ar mazo grauzēju – ķirmi. Turpat blakus ciemiņi, Vilnim Iesalniekam un Ilzei Iesalniecei- Brukingai piepalīdzot, varēja “malt” pienu un kult sviestu. Turpat sētā gan lieli, gan mazi devās rotaļās kopā ar folkloras kopu “Rotaļnieki” Ināras Salavas vadībā. Krietnam palīgu pulkam palīdzot, kopā ar mājiniekiem Guntu un Mārtiņu virtuvē un skursteņnamā darbojoties, skolas maizes krāsnī izcepām pīrāgus.
Kad viss bija sagatavots, vēl tikai atlika izrotāt telpas ar meijām, uzklāt svētku galdu un appušķot sevi ar vainagiem. Svētku galds bija klāts ar pašu ceptajiem pīrāgiem un citiem vietējiem gardumiem –sklandraušiem, kazas sieru, jubilejas kliņģeri u.c.. Pateicamies Elmai Zadiņai, Mārai Šleinerei un Dundagas veikalam “Top”!
Pēc plaša ceļojuma pa Vidzemes muzejiem un bibliotēkām, skolas ēkas bēniņos uz brīdi “atpūtās”, sadarbībā ar Palamuses O. Lutsa draudzes skolas muzeju Igaunijā pērn veidotā, ceļojošā izstāde “Kas vīņ tād i’? / Kes nad on?”. Viesistabā jaunajās vitrīnās bija skatāma izstāde ar muzeja krājuma materiāliem par novada skolu, kultūras un saimniecisko iestāžu vēsturi. Saimniecības ēkā piedāvājām ekspozīciju ar iedzīves priekšmetiem un darba rīkiem, arī ieskatu skolas vēsturi ilustrējošos attēlos. Turpat varēja ieklausīties Arnolda Grīnfelda atmiņu stāstos par skolas dzīvi šeit 1930.gados.
 
Par palīdzību pasākuma organizēšanā un norisē pateicamies mājiniekiem, darbnīcu un aktivitāšu vadītājiem. Priecājāmies par Dundagas novada pašvaldības, Saimnieciskā dienesta un Dundagas Kultūras pils sniegto atbalstu! Pateicamies visiem “katķisma” stundas skolotājiem, runu teicējiem! Jauks pārsteigums mums bija Ivara Šleinera kaziņu ganāmpulks skolas aplokā! Liels paldies sveicējiem, visiem ciemiņiem par kopīgi radīto svētku dienu!!
 
Uz drīzu tikšanos!
 
Kubalu skolas- muzeja ļaudis
 
26.06.2017.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Siltā 20.maija vakarā izdzīvojām laika ritumu Kubalu skolā – muzejā!
 
Muzeju nakts tēma šogad bija Laika rats, kas mūs iedvesmoja veidot saistošu ceļojumu cauri vēsturei ar lomu spēles elementiem. Laikapstākļi mūs lutināja un kopumā muzeju apmeklēja aptuveni 60 cilvēku!
Viss sākās ar barona Ostenzakena pārrunām ar muižkungu Freiju par skolas novietojumu. Izvēlētā vieta – Kubali – neizdevīga iedzīvotājiem, toties ērta baronam. Šāda izvēle radīja daudz jautājumu Dundagas vietējo iedzīvotāju vidū, kas nekautrējās tos arī skaļi paust. Turpinājumā pieredzējām skolas trūcīgo sākuma posmu, kad Ernests Dinsbergs līdzēja bērniem pie sveces gaismas boksterēt dziesmu grāmatu. Bet drīz, ar jaunās skolas ēkas pabeigšanu, iezīmējas jauns, gaišāks posms, kad mācības vedās jau daudz labāk.  Izdzīvojām pārkrievošanās periodu, kad skolā stundu laikā ieradās inspektors un uzdeva  visiem rakstīt diktātu krievu mēlē. Piedzīvojām abus pasaules karus, kā arī pirmo neatkarību, kurai par godu pacēlām Latvijas karogu un nodziedājām himnu. Garām nepaslīdēja arī izsūtījuma posts, kad no skolas stundu laikā izveda Sofiju Dravnieci. Tika likti lietā arī pionieru kaklauti, kad Anna Iesalniece stājās pionieru rindās. Pionieru vadītājs rūpējās, lai jaunā pioniere  spētu nodot svinīgo solījumu, kas nevedās viegli. Drīz pēc tam jau skolu slēdz (1964.gadā) un skolas ēkā ievācas Dundagas MRS viesstrādnieki. Bet 1972. gadā steidzāmies atvērt Dinsberga muzeju. Atvēršanas svētkos uzrunu teica deleģētais partijas pārstāvis un atklāja muzeja zīmi. 1992.gads iezīmējas ar jaunu sākumu muzeja vēsturē – ierodas muzeja pārzinis Ivars Abajs un, noslēdzot ceļojumu, ved ekskursantus apskatīt muzeja telpas.
Kā jau ierasts, pēc garā ceļa viesi varēja iestiprināties Viesistabā ar gardiem muzeja maizes krāsnī ceptiem pīrāgiem, kā arī Ilzes Iesalnieces – Brukingas darinātām saldām un sāļām ķimeņmaizītēm. Neiztrūkstoši bija arī Elmas Zadiņas gādātie sklandurauši.
Lai labāk varētu iejusties lomās, galveno lomu tēlotāji vairākkārt pārģērbās. Par tērpiem lielu paldies jāsaka Dundagas Kultūras pilij un Dundagas vidusskolai, kā arī Modrim Geršmanim un Edgaram Kārklevalkam. Izmantojām arī nesen sarūpētos skolnieku un skolotāju tērpus, kas tapa ar VKKF atbalstu jauno muzejpedagoģisko programmu vajadzībām! Milzīgs prieks bija redzēt viesus, kuri bija īpaši piedomājuši pie sava apģērba. Mārīte Jurča pie mums ieradās tikai pasākuma noslēgumā, bet tas netraucēja klātesošajiem novērtēt pārdomāto pionieres koptēlu!
Pasākums nebūtu iedomājams bez talantīgajiem vēsturisko lomu atveidotājiem: Krista Iesalnieka (E. Dinsbergs, krievu armijas karavīrs, Dundagas MRS viesstrādnieks), Aigara Zadiņa (muižkungs Freijs), Madara Burnevica (mācītājs K. Glēzers, krievu karagūsteknis, pionieru vadītājs), Valda Šleinera (skolotājs Dreibergs, krievu karagūsteknis, partijas pārstāvis) , Guntas Abajas (Sofija Dravniece, Dundagas MRS viesstrāniece), Andras Ratkevičas (S. Dravnieces kaimiņiene, Dundagas MRS viesstrādniece), Annas Iesalnieces (senās skolas skolniece un jaunā pioniere) un Anetes Savickas (senās skolas skolniece). Paldies visiem, kas ieradās un palīdzēja radīt noskaņu gan ar īpaši pārdomātiem tērpiem, gan līdzdarbošanos!
Uz drīzu tikšanos!
Marta Ratkeviča
Kubalu skolas – muzeja vecākā speciāliste
02.06.2017.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Pirmdiena, 26. jūnijs, 2017
Karte:
karte
GPS koordinātes:
57.4623859;
22.3975975
Jaunumi
Nesen ...
1838.gada 24.jūnijā
 "1838. gada, svētdienas vakarā pēc Jāņiem, E. Dinsberģis, atvadījies no Dundagas mācītāja, ar viņa dāvinātu vecu, itin stīvu šķimeli aizjāja uz Kubeles mājām tur dzīvot par skolotāju"   >>
1895.gadā
 ..[Sofija Dravniece] dzimusi [Dundagas pagasta Peter-Kužniekos 1895.gada] pirmā Vasarsvētku dienā, priekšpusdienā - tas iznāk "baznīcas laikā".   >>
Pieteikt apmeklējumu
Domu graudi

   Kas skolu atstājis nevaid palicis jo
   gudrs savā prātā nedz jo dievbijīgs
   un jo mīlīgs savā sirdī tas lai
   nevienam neteic ka skolā ir bijis jo 
   viņš tam namam padara kaunu.
Kārl Krauze
Proves raksti, 1844.
1
2
3