Lapas karte: Sākums

Sākums

 
 
    IV    „Pēc Zvaigznes dienas [1843.] Dűnsberģis viens pats tajā jaunā ēkā uzsāka skolu ar 60 skolēniem. Nezinu vairs, kādas nevaļas dēļ neatbrauca mācītājs pie skolēnu pirmreizīgās uzņemšanas jaunā skolas mājā. .. Klasē bija galdi, beņķi un skapis, arī viena melna sienas tāpele, kuri visi vēl tagad tur stāv. Dziesmu grāmatas bērni paši bija līdz paņēmuši, jo mācītājs svētdien baznīcā paziņodams, ka jaunais skolas nams, ar Dieva palīgu nu esot gatavs, bija pieteicis, lai bērniņi turp sapulcējoties, paņemot līdz dziesmu grāmatas. Citas grāmatas nekādas nebija. Vecāki bija atnākuši bērniem līdz, pilni ziņkārības, ko nu bērniem mācīs tajā jaunā skolas namā?
 
           Pirmo nedēļu Dűnsberģis nodarbojās tikai ar lasīt mācīšanu, jo bez nekādiem skolas līdzekļiem, taču nekā cita nevarēja iesākt. Svētdien viņš aizgāja pie mācītāja, tam izteikt .. skolas vajadzības. Mācītājs teica, ka barona kungs licis apgādat tāfeles, grifeles, papīri un grāmatas. Tās visas viņš pirmdien pats turp aizvedīšot. .. . Domāju, ka atveda 50 vai 60 tāfeles, paku grifeļu, 6 lielas koka tintes glāzes, tinti, papīru, 6 lielas bībeles, kādas 12 vai vairāk vecas un jaunas dziesmu grāmatas, tikpat daudz arī Stendera mazās bībeles, un bez tam vēl dažas citas mazas grāmatiņas un bībeles katķismes.

         Mācītājs nu iedeva darbu stundu rādītāju. .. katru rītu no plkst. 7 ― 9 bija jāmāca bībeles stāsti un katru vakaru no plkst. 5 ― 6 katķisms. Citās stundās lasīja, rakstīja, rēķināja. Pēcāk, kad barona kungs skolai iedāvināja landkartes, planiglobus, ..  tad mācīja arī ģeogrāfiju un pa brīžam arī kādas druskas no vēstures.
 
     Gandrīz cauru janvāra mēnesi Dűnsberģis skolu turēja bez iesvētīšanas. Barona kungs bija saslimis ar nedziedinājamu slimību. Viņš pats gribēja klāt būt pie iesvētīšanas, un viņu gaidot atveseļojamies, to arvien pakavēja. Bet kad redzēja, ka atveseļošanās laikam gan nebūs, tad uz janvāra beigām (26. janvārī, 1843. g.) mācītājs, Glaezera kungs, bija nolicis iesvētīšanas dienu. To dienu gadījās gaužām nelāga laiks. Nebija ne sniega, sals. Zeme atlaidusies vaļā līdz dibenam. Ceļš no lielceļa līdz skolas namam (gandrīz 1½ versti) vēl nekāds nebija. Bija jābrauc pa mežu, koku saknēm un akmeņiem. Mācītājs ar mazākiem ratiem atbrauca laimīgi, bet v. Brűggena kungs, barona kunga vietnieks, ar saviem lieliem karietes ratiem un zirgiem, pagrima purveklī. Kungiem bij jāatnāk kājām uz skolas namu un jālūdz sanākušie vīri, aiziet, palīdzēt kučieram zirgus un ratus izvilkt no stragluma.

      Pie jaunas skolas iesvētīšanas ― pie tādas jaunas lietas, ko neviens cilvēks te vēl nebija ne redzējis, nedz piedzīvojis, mācītājs turēja jaukas runas un Dundagas mācītājs, Glaezera kungs, skolas namu iesvētīja.

 
      Pēc Dűnsberģa runas, Dundagas mācītājs vēl tā runāja: “Mīļie Dundzinieki, cien. pilskungs šo skolu licis būvēt jūsu bērniem, kur tie varētu mācīties lasīt, rakstīt, rēķināt un vēl šo to, kas viņiem vajadzīgs, un šis jaunais cilvēks, šis Ernsts Dűnsberģis, kas patlaban te Jums priekšā runāja, ir no manis izmeklēts un no cien. pilskunga apstiprināts šinī Dundagas, Kubeles skolā par pirmo skolotāju. Viņš ir apņēmies šeitan jūsu bērnus mācīt tādā vīzē, kā patlaban priekšā runājis. Saku to jūsu priekšā, viņš to darīs uzcītīgi, dodat tikai droši un uzticīgi savus bērnus viņa ziņā un mācībā. Es arī savu aci turēšu pār šo skolu, ka še nekādas svešas valodas un mācības nemāca”. Vēlā tumsā nobeidza visu to ceremoniju. Kad kungi un mācītājs bija projām, tad Dűnsberģis ar radiem, draugiem un ciemiņiem to vakaru tur palīksmojās un jaunie arī laikam drusku dancoja, jo tad vēl nebija liegts skolas namā diet un lustēties, kā tagad.

     Iesākumā pa vasaru neturēja nekādu skolu. Bērniem nebija vaļas, bij jāiet cūk’, govj’ un zirg’ ganos. .. Arī skolmeisteram vasarā nebija nekādas vaļas ar skolas darbiem nodarboties, jo bija jākopj mājas saimniecība. Kubeles mājas bija niecīgas, tur viņš nespēja turēt nekādu lielu saimi, tādēļ pašam bija jāķeras pie katra darba: jāsēj, jāpļauj, jātaisa žogi un ēkas, jārok grāvji, jāplēš lauki, jo tie bija maziņi un ar visādiem apariem un tā vēl. Ciemiņi krita uz viņa ganekļiem un pa pļavliedzamu laiku nevarēja iztikt, pa naktīm nepastaigājis, svešus zirgus no ganekļiem nenodzīdams. Tā reiz domāju, tas bija 1844. gadā, maija vidū pa dienu grāvi izracies un pa nakti pa ganekļiem izstaigājies, uz māju nākdams, pieiet pie grāvja, nakts gaiša, paņem lāpstu, ko vakarā turpat pametis un izmet trīs kārtis grāvi. Putniņi sāk čirkstēt, tad iet uz mājām, drusciņ nogulēties. Ko tur var darīt? Kas grib saimnieks būt un redz, ka ar vieglāku strādāšanu neiet, tam jāpieķeras cietāki, lai var maizi ēst un apģērbties. Bez maizes jau cilvēks nekā nevar iztikt, lai nu tā kāda, taču vajaga, arī ar apģērbu ― nu ar to nu kā ir tā ir. Staigāju pa vasaru ar basām kājām abi ar sievu, tāpat kā kalps un kalpone, rupjas pakulu bikses, kā jau katram strādniekam. Kas par to? Apģērbs šāds vai tāds, kad tik sirds un prāts īstenā vietā.

        Tos piecus gadus, ko Dűnsberģis nodzīvoja Kubeles vecās mājas istabā, lai gan viņam tur gāja grūti, tomēr iztika, bet kad viņš ar sievu un dienastmeitu iegāja jaunā skolas namā, kas bija kādus 2 ― 300 soļus ārpus mājām, tad gāja vēl grūtāki. Vienā istabā ar saimi kopā bija tikai viena dzīvojama māja apkopjama un sasildāma un arī visas citas saimniecības ēkas parocī. Bet nu pats ar sievu jaunā skolas namā un kalpi vecās mājās. Abas ēkas nu ziemu bija jāsilda un neviens neko negribēja zināt par malku, gribēja piespiest viņa kalpiem skolas namu sildīt. Bet tas nekā nebija iespējams: jo divi vīri nespēja sacirst un pievest tik daudz malkas, ko skolas namu un Kubeles istabu sasildīt, jo jaunā skolas namā bija četras un Kubeles mājās divas krāsnis un katrā mājā arī ugunskurs. Bez paša ļaudīm ar skolēni cepa un vārīja. Tā patērēja pulka malkas. Tad nu citādi nevarēja, ka pagastam bija jārauga skolas istabām malka gādāt, bet par skolmeistera istabām pagasts nekā negribēja zināt, lai skolmeisters pats zina, kā viņš sasildās.

      Neviena saimniecības ēka nebija pie skolas nama. Liellopi, aitas, cūkas un kas vēl no lopiem bija, tiem bija jāstāv Kubeles staļļos, kas vēl bija labu gabaliņu aiz istabas un tā tur labi patāl, gandrīz kādu 1/3 verstes no skolas nama. Vēl aiz staļļiem aka. .. Rudeņos dubļu un ziemā puteņu laikā viņa sievai un dienastmeitai ikdienas daudzreiz tik tāli staigāt un šo to nēsāt, bija diezgan grūts liktens, ko izturēt, vajadzēja labas dūšas un viņa sieva nebija vis stipra. Skolēni paši ar ragutiņām atvilka ūdeni. Baļļu, spaini, ķipu un ko vajadzēja, to prasīja no skolmeistera, tāpat arī tās ragutiņas. Pagasts un muiža par tādām mazām lietiņām neko negribēja zināt bija jaunas, neierastas gādāšanas, ko neviens negribēja uzņemties.

      .. visa viņa skolmeistera pārtika un alga bija, cik uz to 1½ pūrvietu auga rudzi, dažu gadu 10, dažu 12 pūri, tikpat daudz arī miežu. Kartupeļu uzauga 30 ― 40 pūri. Un viņi visi trīs, skolmeisters, viņa sieva un dienastmeita (pašiem nekādu bērnu nebija) arī gandrīz to visu apēda, tā kā tik suķītim atlika sava tiesa un arī kāds pūrs miltu, ko govīm pie dzēriena piemaisīt. Tas bija viss skolmeistera ienākums.

      Pie skolas nama nebija arī nekāds dārza gabals. Dűnsberģis uzraka pats mazu dārziņu, kur iesēt un iestādīt kādas saknītes. Jo pie Kubeles skolas nedz muiža, ne pagasts ir ietaisījis kādu dārza stūrīti. Kas tur ir, tas Dűnsberģa paša iepūlēts.

      Tādā vīzē Dűnsberģis sadzīvoja trīs gadus. Kad pie tiem pieskaita tos 7 saimnieka gadus, ko 2 jaunā skolas namā un 5 vecā Kubeles mājā nodzīvojis, tad pa visiem kopā sanāk 10 gadi, ko Dűnsberģis kā skolmeisteris nodzīvojis tādā nabadzībā, ka viņam vairāk nebija, kā tās 4 govis un viens suķīts, ne labs apģērbs, ne grasīts naudas, nedz cits kas, tikvien kā abiem ar sieviņu mierīga un pieticīga sirds un Dievam padevīgs prāts.

      Priekš Jurģiem 1848. gadā Dűnsberģim atnāk ziņa, ka jāiet uz Dundangu pie Baron kunga. Tur aizgājušu, Barona kungs viņu tā uzrunā: “Mīļais Dűnsberg , es jūsu skolmeistera dzīvi esmu nodomājis izgrozīt citādi. Kubeles mājām gribu uzlikt renti un Jums došu deputatu un algu. Došu Jums 50 rubļus algas par gadu un pārtikšanai 12 pūrus rudzu, 4 pūrus miežu, 5 pūrus iesala, 5 podus sāls, 1½ pūra pupas un 1½ pūra zirņu – kad zirņi nebija, tad tajā vietā rudzus, vienu vecu brangu govi kaušanai un vienu neģērētu govs ādu pastalām. Tad vēl Kubeles saimniekam Jums jānodod 8 birkavi siena un 9 birkavi rudzu un tikpat daudz vasarēju salmu un pelavas priekš divām govīm, tās viņam arī jāgana un jūsu cūkām jāļauj iet un ēst uz saviem vaļas laukiem.”

      .. kādu laiciņu tā dzīvojis, viņš sāka just dažus, īpaši trīs jo ievērojamus trūkumus: Savas govis un cūkas bija jātura Kubeles stalli, tas bija mazs un otrpus Kubeles mājām un tādēļ tāl no skolas nama. Dubļu un sniega puteņa laikā bija grūti turp aiziet kopt, slaukt un vakaros apraudzīt. Jo skolas nams bija viens pats un tur tuvu klāt nebija neviena cita ēka. Viņš tādēļ reizēm lūdza Barona kungu, kādu stallīti piebūvēt skolas nama tuvumā. Tomēr pēdīgi viņš [barons] taču paklausīja un par savu naudu lika pie skolas nama uzbūvēt mazu stallīti un vāgūzi. Dűnsberģis un visvairāk viņa sieva Barona kungam pateicās, jo tā nu varēja savus lopiņus turēt turpat tuvumā un katrā vajadzīgā brīdī viņus apkopt un apraudzīt. ― Otrais trūkums bija, tā jau pieminētā aka. Tā bija arī otrpus Kubeles mājām, netālu no staļļiem. No turienes bija jādabū viss ūdens skolas namam, ko vajadzēja dzert un ēdienu vārīt. Citai lietošanai gan bija maza dīķu bedrīte, bet tā vasarā izžūst un ziemā izkalst. Vairāk nekā desmits gadus tā nu jau gan bija iztikuši: tomēr vienādi vien tā ar ūdeni cīnīties, dubļu un puteņu laikā no tik tālienes nest un vilkt, katru reiz skolēniem līdz iet, jo citādi tie skraida, dauzās, kaitinājās ar Kubeles suņiem, izlaista ūdeni, sasit un izārda traukus, kā tas jau reizēm bija noticis, bija grūta un nepaciešama lieta. Reizēm Dűnsberģis Barona kungam par to bija lūdzis, izstāstīdams visas tās grūtības un nepatikšanas, ka ar tām savienotas. Barona kungam gan nepatika, tomēr, kad ieredzēja, ka tāds nams, ar tik daudz ļaudīm nevar vis bez akas iztikt, tad lika akas meistarim pie skolas nama uzmeklēt ūdeņa vietu un izrakt aku. Domāju, cik varu atminēties, ka stalli uzbūvēja un aku izraka ap tiem gadiem 1849. un 1851. ― Divi trūkumi nu bija aizpildīti, bet nu bija vēl trešais. Skolmeisterim nebija nekāda zirga un visur, kur vien vajadzēja, viņam bija kājām jāstaigā. Līdz Dundangu bija 8 pilnas verstis, līdz mācītāja muižu vēl vienu versti vairāk.

     Barons gan deva zirgu, bet grūtuma pulka, kamēr to atbrauc. .. 1850. gadā viņš [Dűnsberģis ] dabūja zināt, ka 16. oktobrī barona kungam dzimšanas diena. Dažus labumus no sava cienīga kunga dabūjis, viņš raudzīja sadzejot kādu laimes vēlēšanu, ar sava otra skolotāja palīgu, skolēnus iemācīja tās pēršiņas 4 balsīgi nodziedāt.  Dzimšanas dienas rītā, viņš ar sava palīga skolotāju un skolēniem, barona kungam augšām ceļoties, tās pēršiņas nodziedāja viņa priekšā. Barona kungs par to bija ļoti priecīgs, pacienāja skolmeisterus un skolēnus ar kafiju un baltmaizi un Dűnsberģim iedāvināja uz katru gadu 10 birkavus siena, tā runādams: “to Jums dodu, lai variet paši zirgu turēt.” Dűnsberģis par to sirsnīgi pateicās. Nu viņam bija visas trīs vēlēšanās piepildītas un varēja mierā dzīvot. Pa vasaru brīžam pastrādāja sniķera darbu, sevim dažādas istabas lietas pataisīdams. Pataisīja pats ratus un kamanas, sēja grāmatas, tomēr tas patīkamākais darbs viņam bija un ir vēl tagad: rakstīt un pārtulkot dažādus stāstiņus un dzejot. *

      [ (1843-1863) iznāk 34 Ernesta Dinsberga grāmatas. Mājas Viesa pirmo numuru ievada Dinsberga dzejolis „Miers!” (1856),  ar viņa dzejoli "Prieka cerība" iesākas Pēterburgas Avīžu pirmais numurs (1862).]

      “No visām bērnībā izlasītajām grāmatām tomēr vislielāko iespaidu atstāja skolotāja un rakstnieka Ernesta Dinsberga (1816–1902) latviskotais stāstiņš “Valentīns Divāls” (1849), kurā tēlotais ganu zēns kļuva par viņa ideālu. Tas ir stāsts par nabaga bārenīti — ganu zēnu, kas ļoti mīl grāmatas un krāj tās, dažādos veidos piepelnīdamies, līdz iegūst plašu izglītību un kļūst par ievērojamu zinātnieku. J.[Jānis] Misiņš atmiņās rakstīja: “Es nu arī gribēju kļūt par zēnu, kas “prātīgi valkā” savu no tēva dabūtu grasi. Dažās kaimiņu mājās jau  sāka  “turēt” avīzes.  Izlūdzies  no  tēva naudu, es gada beigās atpirku vecās avīzes.

      Kopā  ar  savāktajiem  kalendāriem  tā  radās jau kaut kas bibliotēkai līdzīgs. Tirzas gada tirgū nopirku par savu kabatas naudu arī pirmo grāmatu – “Kārlis un Anniņa”, toreiz ļoti populāro sentimentālo “ziņģi”.

         Šo grāmatiņas pirkumu tad arī uzskatu par pirmo pamatakmeni manai grāmatu krātuvei.” **
     
       [Par E.Dinsberga lugu „Skaistākais degons” (1862); pirmo latviešu valodā]
      „ .. jau bērna gados apņēmos, reizi tikt par aktieri. Tā tad visas manas domas gandrīz pastāvīgi griezās uz Vācu teātri, jo no Latviešu skatuves toreiz jau ne sapņot  nesapņoja.
     
    Līdz še apzīmētam laikmetam lasīju vienīgi Vācu grāmatas — sevišķi Šillera, Gētes un Körnera lugas, ar kurām nodarbojos no jauna un atkal no jauna. Te nelaiķis Juris Alunans manai lasīšanas kaislībai deva citu virzienu: viņš manim izskaidroja, ka manim pieklājoties lasīt latviski un stiprināties Latviešu valodā. Sevišķi tas man ieteica Hugenbergera un Ernesta Dünsberga rakstus, no kuriem pēdējais rakstot visu skaidrāko un tekošāko valodu. Juris Alunans pats apgādāja, vai arī izmeklēja iz tēva ļoti plašās bibliotēkas man un manam vecumam visu derīgākās grāmatas un nu sāku lasīt latviski.

       Pagāja atkal laikmets. Te reizi dabūju savās rokās Dünsberga lugu “Skaistākais degons”, ko dzejnieks — ja nemaldos ļoti — bij dramatizējis pēc kāda stāsta “Gartenlaubē”. Luga Latviešu valodā! Liela, veselu izrādes vakaru pildoša luga! Tiešām, — nespēju diezgan pabrīnoties.

       No tā laika šī luga man vairs nenāca iz galvas. Lauzos savu bērna prātu, ar kādu nolūku, kādēļ Dünsberģis sarakstījis lugu latviešu valodā. Prātoju šā, prātoju tā, kamēr beidzot nācu pie gala sprieduma: Bez šaubīšanās Dünsberģis ieskata par iespējamu izrādīt teātri Latviešu valodā, ja tas varēja būt vienīgais iemeslis, kādēļ viņš sarakstījis savu lugu. Jo kad tas atrada vielu par interesantu un derīgu Latviešiem, tad viņš to varēja vienkārši tulkot un pasniegt stāsta veidā, tādu, kāds tas lasāms “Gartenlaubē”. Bet kad Dünsbergs nav baidījies no dramatizēšanas diezgan grūtā darba, tad viņam uz to bij svarīgi iemesli — tā prātoju — viņš ieskata par iespējamu, varbūt par vajadzīgu, izrādīt latviskas lugas.
        
      Tagad man vairs nebij miera” kaut arī es varētu sarakstīt kādu latvisku lugu — šādas domas mani nomocīja dienām, un ar viņām nodarbojos naktīm, kad neatradu miega. Sāku, izmēģināšanas dēļ rakstīt latviski, bet atzinu pats, ka neveicas nepavisam. Cik necik ticis uz priekšu šinī mākslā, sarakstīju šādus tādus sīkumus “Pēterburgas Avīzēm” un redzēdams, ka šādi mani darbi, zināms stipri pārlaboti, tika nodrukāti, mana pašapziņa augtin auga, tā ka mēģināju sacerēt lugu. Tomēr vēl pie laika ieredzēju ka darbs neder tā sakot ne velnam, un tā tad biju diezgan prātīgs, līdz pusei nobeigto lugu iznīcināt.
       
    Kad 1866. gadā iesāku savu teātra gaitu, iestādamies Vācu teātra personatā Tērbatā, tad manas lugas “Pašu audzināts” plāns man bij pilnīgi gatavs galvā. Lugā karakterizetās personas ir ņemtas taisni iz dzīves, viņu oriģināli pa daļai vēl šodien dzīvo. Arī ludziņas notikums, saturs, ir patiess. Tā cerēju ražot ko dabisku — trūka tikai vēl uzmudinājoša atgadījuma, lai varētu ķerties pie spalvas. Gaidītais brīdis pienāca 1868. gada sākumā, pēc kam parakstīju savu “Pašu audzināto.”
     
      Visu to atstāstīju tamdēļ šai vietā, ka esmu pilnīgi pārliecināts, ka Dünsberģa tēvs savā īpašībā kā rakstnieks mani noraidījis uz to ceļu, kuru staigāju, kalpodams Latviešu teātra lietai. Vienīgi viņa ražojums bij tas, kas mani aicināt aicināja uz Latviešu teātra lietas pamatīgu pārdomāšanu un vajadzīgo soļu speršanu. Patiesībā Dünsberga tēvs — lai gan nezinot — bij tas kalējs, es tā karstā, apstrādājamā dzelzs, — viņa darbs mani locīja un formēja pēc vajadzībām. … ” ***

      E. Dinsbergs ”Māte. Mazi peršiņi ar 12 bildēm” (1861, kolorētas litogrāfijas, pirmā bilžu grāmata)  ****
     
      «Atlass ar septiņpadsmit lantkārtēm» (Jelgava, 1861) izdots anonīmi.

      Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein, 1826–1907, vācbaltu cilmes luterāņu mācītājs, valodnieks; viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības un arheoloģijas aizsācējiem Latvijā) recenzijā atklāj izdevuma autoru:
«Godātais Dünsberģis visu Latviešu vārdā jātencina, ka viņš ar lielām rūpām pūlējies tos svešu zemju un pilsātu vārdus jeb jaunas gudrības, cik vien varēdams, Latviešiem tā tulkot, ka kristu pēc skaidras latviešu valodas, jebšu gan vietāmis viņam arī misējies.

      Beidzot jāslavē ar lielu pateicību Reyhera kungs (Gustav Adolph Reyher, 1794–1864), kas visas tās lantkārtes tik koši un glīti, tik skaidri un jauki licis akmiņos ierakstīt un drukāt un pēc izmālēt, ka tiešām šis Latviešu atlass Vācu atlasiem var līdzināties. Lai nu tik skolmeisteri un skolas bērni to lietu par mācību brūķē.»*****


      Dundangas barons jeb pilskungs, kā ļaudis to sauca, Theodors von Osten–Sacken, bija liels skolu mīlētājs.

     Jo no tā laika, kamēr viņš Dundangā atnāca un valdīja, no 1844. līdz 1858. gadam, viņš gandrīz nevienu gadu nav pavadījis, ka nebūtu apmeklējis savu pagastskolu. Jo viņa laikā bija tikai tā vienīgā Kubeles skola Dundangā. Un kad viņš atbrauca, tad nebrauca tukšā, bet atveda līdz skolēniem kādus gārdumus: raušus, pēperkokus, vai arī kādas mazas skolas lietiņas, zīmuļus un tā vēl. Reizēm atbrauca priekš ziemas svētkiem, kad skolēnus atlaida uz mājām, bet vairāk pavasarī uz atlaišanas un pārklausīšanās dienu.

     [Cienīgs barona kungs]  kamēr Dundangu valdīja, pa skolas laiku katru ceturtdienu skolēniem atsūtīja un lika izvārīt siltu pusdienas ēdienu, katram ar kumosi gaļas. Tas skolēniem bija tāds prieks, ka ceturtdienu gaidīja kā lielu svētku dienu.

      Tolaik Krievi rīkojās ar Krimas kariem un tādēļ bija stipra rekrūšu ņemšana. Ņēma divreiz gadā. Dundangā jau atpakaļējos gados bija ietaisīta rekrūšu naudas lāde, ar ko palīdzēja puišiem atpirkties no zaldātu dienesta. Jo tolaik varēja atpirkties par 300 rubļiem sudraba.

      Rekrūšu lādi nodeva skolmeisterim Dűnsberģim un divus uzticamus saimniekus tam piedeva klāt par zinātājiem, tā kā bez šo saimnieku klātbūšanas nebūs naudu nedz lādē ielikt, nedz no lādes izņemt. Tas nu Dűnsberģim liels ķeseklis pie viņu skolas darbiem. Rudenī no Miķeļiem līdz Ziemassvētkiem bija naudas saņemams laiks. Bija nospriests .. skolmeisterim svētdienā pēc pusdienas būs būt tiesas namā, savā kancelejā un gaidīt uz puišiem, kas atnesīs noliktu daļu no tās viņiem uz izpirkšanos, aizdotas naudas. Nospriests bija katram puisim pa gadu atpakaļ maksāt 25 rubļus. .. katru svētdienu vajadzēja tur būt. Visa saņemtā nauda bija jāieraksta šņores grāmatās un rēķinumi jāved riktīgi, ka pie revidēšanas ne gadītos kļūdas. .. Viņš strādāja un uzcītīgi un uzticīgi ko bija uzņēmies, papriekš bez nekādas algas; tikai tos trīs pēdējos gadus viņam piesolīja 30 rubļu pa gadu. Deviņus gadus viņš savaldīja rekrūšu lādi, no 1854. līdz 1863., tad viņam tā bija jāatdod un arī pašam jāatstāj Dundanga. Lādi viņš uzņēma ar 11 rubļiem un to atdeva ar vairāk nekā 10.000 rubļiem.

      Pēc 1860. gada Dundangā atkal vairs neizskatījās tik jauki, gadījās dažādas ķildas muižai ar svešniekiem. Dűnsberģis gan no tām cik varēdams atturējās savā mežā dzīvodams; tomēr 1863. gadā septembra iesākumā viņam uznāca posts, aizliedza turēt skolu; ..  1864. gadā [12. aprīlī, Pūpolu svētdienā]  viņu aizsūtīja uz Jaunjelgavu un atstāja tur uz ielas. *

 
      (Turpinājums sekos)

*        Ernsts Dűnsberģis. Autobiografija ar ģīmetni un ievadu no Poruku Jāņa. Cēsis, 1904.
**      
http://www.lza.lv/LZA_VestisA/66_4/4_GuntaJaunmuktane_JanimMisinam150.pdf
***    Adolfs Allunans. Ievērojami latvieši. Otrā burtnīca. Jelgavā, 1890.
****   http://www.makslasvesture.lv/1840_%E2%80%93_1890._g._Gr%C4%81matu_m%C4%81ksla
***** T. Karma, V. Pātsi. Kā tapis pirmais ģeogrāfiskais atlants latviešu valodā. Rīga, 1987.


Ernesta Dinsberga (1816-1902) laiks
 

Viss raksts

Raksti

Kino vakars aizvadīts
Sestdien, 18. martā, Kubalu skolā – muzejā bija iespēja uzzināt par Kubalu skolas skolnieka Arvīda Blūmentāla (1925 – 2006) dzīvi un piedzīvojumiem Austrālijā krokodilus ķerot. 19.martā bija viņa dzimšanas diena, ko atzīmējām ar viņam veltīto vakaru. Daži nokavējušies pasākuma apmeklētāji, Arvīda dzimumdienā mums atveda viņa cīņu biedra Siliņa kunga sveicienus no ķenguru zemes. Paldies!
Vakara gaitā varēja iepazīties ar daļu no muzeja krājumā pieejamajām Arvīda lietām. Un kā jau kino vakarā pieklājas – noskatīties filmu. Šoreiz tā bija “Krokodilu Dandijs“ (Crocodile Dundee, 1986), par kuras galvenā tēla prototipu tiek uzskatīts Arvīds Blūmentāls. 
Filmu skatoties, gan bija skaidri nomanāms, ka ar Arvīda trakajiem krokodila ķērāja piedzīvojumiem tur maz saistības. Meklējot informāciju par pašu filmu, atklājas, ka par prototipu visdrīzāk izmantots kāds vīrs vārdā Rodnijs Ansels (Rodney Ansell). Viņš 1977. gadā nomaldījies Austrālijas ziemeļu teritorijās, kur kopā ar diviem suņiem izdzīvojis 7 nedēļas, līdz viņu atrada vietējie iedzīvotāji. Vēlāk viņš par to saraksta grāmatu “Cīņa ar mežonīgo dabu” (To fight the wild, 1986), kuru Pols Hogans (Paul Hogan), filmas “Krokodilu Dandijs” galvenās lomas atveidotājs un scenārija autors, izmantoja par pamatu filmai. Domājam, ja Arvīds savas grāmatas būtu sarakstījis angļu valodā, uz to pamata ne vienu vien varenu piedzīvojumu filmu varētu uztaisīt!
Tomēr nekādi nevar noliegt, ka šī leģenda ir bijusi izdevīga ne vien pašam Arvīdam, bet arī Latvijai savu vārdu pasaulē nesot. Arvīds Blūmentāls (Crocodile Harry vai Arvid fon Blumental) bieži vien atzīmēts kā slavenākais latvietis ārpus Latvijas robežām – skaties, kurā ārvalstu ceļvedī gribi! Un mums arī par to prieks un lepnums, ka Kubalu skolu viņš par savu reiz saucis!
Paldies visiem, kas bija ieradušies!
 
Marta Ratkeviča,
Kubalu skolas – muzeja vecākā speciāliste
24.03.2017.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Gremdējoties atmiņās
Šis gads Kubalu skolai – muzejam ir nozīmīgs – 13. maijā apritēs 45 gadi kopš tā dibināšanas 1972. gadā. 1842.gadā uzceltajam skolas namam šogad jau 175! Jau 25 gadus muzejs ir Dundagas pašvaldības pārziņā. Skolas nama un muzeja svētku pasākumu plānojam vasarā. Šoreiz vēlējāmies ielūkoties pārmaiņu laikā, kad skola te likvidēta, bet muzejs vēl nav izveidots. 

24. februārī Kubalu skolā – muzejā pulcējās viesi, lai ne tikai klausītos citu atmiņās, bet arī dalītos ar savām par laika periodu no 1964  - 1972. gadam, kad Dinsberga pamatskolu pēkšņi slēdz un ēka paliek tukša. Tomēr ne uz ilgu laiku – pavisam drīz to pārņem Dundagas MRS un veic pārbūves, lai šeit izmitinātu MRS darbiniekus un viesstrādniekus.

Pāris dienas pēc skolas slēgšanas, 1964. gada 3. septembrī, šeit ierodas rakstnieks Herberts Dorbe. Skola ir slēgta, Ernesta Dinsberga piemiņas lietu turpmākais liktenis ir nezināms. Rakstnieks cenšas pievērst gan Dundagas skolas, Rakstnieku Savienības un muzeju uzmanību skolas stāvoklim, un Ernesta Dinsberga lietām, kas ēkā vēl glabājas. Ceļš nav viegls, jo vēl 1967. gadā nekas daudz nav mainījies. Par to rakstos izsakās arī Imants Ziedonis pēc viesošanās skolas ēkā: “Māja tagad nodota Dundagas MRS. Te dzīvo šoferi un buldozeristi ar ģimenēm, māja izremontēta (protams, dzīvokļiem), vecais manteļskurstenis gan, kā par brīnumu izgāzts nav. Augšstāvā vēl saglabājusies arī Dinsberģa istaba. Lai nokļūtu tajā, jālaipo pa izmētātu skolas burtnīcu un vecu grāmatu klājienu…” (Ziedonis, I., (1970) Kurzemīte).  Tomēr nemaz ilgi nav jāgaida līdz skolas ēka iegūst valsts nozīmes vēstures pieminekļa statusu (1967. gada 29. decembrī). Ar Talsu novadpētniecības un mākslas muzeja, J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja un tā darbinieces Saulcerītes Vieses palīdzību sāk Dinsberga muzeja iekārtošanu 1878. gadā ēkas bēniņos izveidotā Dinsberga vecumdienu dzīvoklī. Lielu pienesumu sniedz Dundagas iedzīvotāji dāvinot E. Dinsberga saglabātās lietas.

Starp vakara viesiem bija agrākie skolnieki, kas varēja stāstīt gan kā skolā izskatījies, gan cik neziņas pilni bijuši, kad to slēdza. Linards Auziņš šeit ne tikai mācījās, bet arī dzīvoja, kad ēkā ierīkoja dzīvokļus Dundagas MRS viesstrādniekiem. Uzzinājām, ka šeit dzīvojušas sešas ģimenes, tajā skaitā viena no Lietuvas un viena no Ukrainas.

Anna Rasa, Talsu novadpētniecības un mākslas muzeja bijusī direktore, stāstīja par darbu pie skolas ēkas vēstures pieminekļa statusa nodibināšanas, muzeja materiālu vākšanas. Muzeja ekspozīcijas iekārtoja Saulcerīte Viese. Viņa Dinsberga augšistabas dzīvoklī uzbūra klātbūtnes efektu, kādu muzejos prot radīt tikai retais.

Sakām lielu paldies visiem, kas piedalījās pasākumā un dalījās ar savām atmiņām. Īpašs paldies Talsu novadpētniecības un mākslas muzeja bijušai direktorei Annai Rasai, agrākajiem skolniekiem Linardam Auziņam, Slavikam Mozoļevam, kas pastāstīja par skolas beigu  posmu un dzīvi skolas ēkā. Paldies Pēterim Cielavam par ierašanos un dalīšanos atmiņās par skolas pārbūves laiku un centieniem saglabāt ēkas vēsturisko vērtību. Tāpat jāsaka paldies arī citiem Dinsberga pamatskolas skolniekiem, kas ļāva spilgtāk iztēloties skolu 20.gs vidū.

Pateicības vēl LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļai, LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkai, Ventspils zonālajam valsts arhīvam, Dundagas novada Saimnieciskajam dienestam, biedrībai Ziemeļkurzemes biznesa asociācijai, Elmai Zadiņai. 

Atmiņu stāstu audioierakstus glabāsim muzeja krājumā.


Kubalu skolas – muzeja vecākā speciāliste
Marta Ratkeviča
02.03.2017.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Piektdiena, 24. marts, 2017
Karte:
karte
GPS koordinātes:
57.4623859;
22.3975975
Jaunumi
Nesen ...
Pirms 110 gadiem
1907.03.03. "Mira Fridrichs Mālberģis 3.martā 1907.g. un paglabāts Seces baznīcas kapos".   >>
1245.gadā
 Pirmo reizi rakstītos avotos minēts vietvārds Dundaga [Donedange].   >>
Pieteikt apmeklējumu
Domu graudi
 
   Ātram zirgam piešu nevajaga.
   Deviņi amati desmitais bads.
   Iesākumā katrs darbs ir grūts.
   Baro nu suni, kad vilks lopos.

 
Ernst Lipenberg iz Jaunzemiem
Proves raksti, 1896.
1
2
3