Lapas karte: Sākums

Sākums

 
 
     II "Ernsts jau bija drīz 15 gadus vecs, kad Dundagā atnāca jauns mācītājs, 1830. gadā ap Bērtmejiem. Tas, kā jau vecais mācītājs bija darījis, un kā jau visi mācītāji dara, pa rudeni braukāja pa mājām apkārt, bērnus pārklausinādams; jeb kā pie mums mēdz sacīt “pātaros”.
 
       Mācītājs pārjautāja bērnus par bībeli, par vecu un jaunu derību, par Abrahamu, Jāzepu, Dāvidu ― par Zakariju, Jāni, Jēzu un tā vēl.  Maz no tiem ko varēdams izdabūt, viņš griezās arī pie Ernesta un tam prasīja, vai tas arī ko zinot no Jēzus līdzības par “žēlsirdīgu Samarieti”. Ernsts to līdzību visu no galvas viņam priekšā izskaitīja. Mācītājs skatījās viņam acīs; visi bērni klausījās mutes atplētuši; un mācītājs nu viņam prasīja: “Dēliņ, kā tavs vārds?” ― “Ernsts” viņš atbildēja. No kurām mājām?” ― “No Dingeskalna”. ― “Kam dēls?” ― “Pašam saimniekam, meža sargam.” ― Mācītājs to visu pierakstīja un tad sacīja: “Reiz ar taviem vecākiem vēl par tevi gribu runāt”.  ― Visi vecāki, kas uz pātariem bija sanākuši un tur apkārt stāvēja, skatījās uz Ernstu, kā uz kādu savādu puiku.

       Tā pagāja kādi trīs gadi. Ernsts mājās pie tēva ar citiem brāļiem kopā strādāja, kā strādājis.*
 

      * Ernsts Dűnsberģis. Autobiografija ar ģīmetni un ievadu no Poruku Jāņa. Cēsis, 1904.   

       1833. gadā, rudenī mācītājam vajadzēja puisi, kas tam derētu par kučieri un sulaini, jo vecais puisis bija apprecējies un tādēļ atstājies. Ernsts to dabūjis dzirdēt, lūdza tēvu, viņam to vietu pie mācītāja iegādāt. Tēvs aizbildinājās, ka mācītājam turpat tuvumā būšot diezgan tādi, kas uz to vietu būšot ielūgušies, kas tevi nabaga meža bērnu tur ievēros, jo Dingeskalna mājas ir pāru jūdžu no Dundagas un mācītāja muižas, pašā biezā egļu mežā. Bet Ernsts nelaida tēvam mieru, kamēr tas gāja un ierunāja. Mācītājs, zinādams, ka tas ir tas pats, kas pātaros viņam tā varēja uzteikt to Jēzus līdzību, un arī pie iesvētīšanas bijis labs atbildētājs, pieņēma Ernstu savā dienestā. Tas nu Ernstam bija divējāds prieks. Viens, ka nu paliks vaļā no rekrūšiem, un otrs ― ka nu pie mācītāja, kā grāmatu lielākā kunga, viņš nu dabūs lasīt visādas latviešu grāmatas. Un tā arī bija. Mācītājam bija gandrīz visas Latviešu grāmatas; tās nu visas Ernsts dabūja lasīt. Mācītājs bija laipns kungs un Ernstam palīdzēja un izskaidroja visu, ko tas nezināja.

       Ernsts tur sāka arī mācīties vāciski. ..Iesākums vairāk bija jādabū no noklausīšanās vien, kad mācītājs ar savu kundzi vai “spīsmani” vāciski runāja. Kad jau bija tiktāl, ka varēja drusciņ saprast vieglas populāras Vācu grāmatas, tad kādas tik rokā dabūja, tās lasīja un mācījās saprast un arvien jo ieradināties vācu valodā.

       Pa vasaru un rudeni gan bija daudz darba, īpaši par dārzu, un tad nebija tik daudz vaļas sēdēt pie grāmatas; turpretim pa gariem rudeņa un ziemas vakariem, bija vaļas diezgan, bet nabaga puisim nebija nekāds gaišums; sveci mācītāja kundze nedeva vairāk, kā tikai apgulties; .. par savu algu (jo desmit rubļus algas pa visu veselu gadu tik dabūja) arī nevarēja sveces pirkt. ..Kad kur dabūja vecus sakusušus sveču taukus, eļļu vai trānu, tad izdobīja lielu kartupeli vai kāli (sprūtu), tur iebēra tos taukus, vai ielēja to eļļu vai trānu, ielika kaut kādu dziju par dakti un tad pie šī nabadzīgā gaišuma lasīja un rakstīja, ko pats bija nodomājis. *

       .. pie mācītāja būdams rakstīju pasakas, ko puiši no rokām izrāva un lasīja, kamēr izlasīja, ka nekādas vairs nebija.**
 
       Kad bija iesvētījami bērni muižā, puiši un meitas kopā, kā jau tajā laikā parasts, un mācītājam pašam nebija vaļas, vai kur notīgi jāaizbrauc, tad Ernstam bija jāizpilda viņa vieta, tā mācības stundā, vai tā nu bija par baušļiem, vai par ticības gabaliem, vai cits kas.
 
       Ziemā 1835./36. g. mācītājs Ernstu sūtīja pa visu savu baznīcas draudzes apriņķi apkārt pa visām mājām, uzrakstīt visus cilvēkus, un pēc baznīcas grāmatām uzmeklēt katram viņa vecuma gadu (to gadu, kad katrs dzimis un kristīts). Dundagas baznīcas draudze ir liela, līdz 7000 dvēseles un ciemi un mājas reti (izklaidā) un atstatu..  Ernsts to ziemu apbrauca gandrīz visas Dundagas mājas, ļaudis rakstīdams.

       Šī ļaužu un viņu gadu vecumu uzrakstīšana, un tā jau pieminētā dažkārtīga palīdzība mācītājam pie viņa darbiem, un uzcītība, arvien jo projām krietni mācīties, to dienu pēc dienas iestiprināja tajā cerībā, ka nevienam citam, ka Ernstam varēs uzticēties to te vēl jaunu un svešu darbu: skolu valdīt un bērnus mācīt, zināms, apakš viņa (mācītāja) priekšrakstiem un uzraudzības. *
 
      1837.gada rudenī pa Mārtiņiem Kubeles mežasargam uzteica, ka tam pavasarī jāatstāj mājas, tāpēc ka tur nospriests skolu taisīt. Mācītājs Ernestam Dünsberģim nu skaidri pasludināja, ka tam tur būšot jāiet par skolmeisteri, un pieturēja viņu vairāk mācībā, rēķināšanā un latviskā un vāciskā gramatikā. ***
      (Turpinājums sekos)
 
*     Ernsts Dűnsberģis. Autobiografija ar ģīmetni un ievadu no Poruku Jāņa. Cēsis, 1904.
**    Latvijas Sargs, Nr.40 (03.10.1932). // Latviešu dzejnieks, kura darbus lasījis Krievijas cars un divas carienes.
***  Latviešu kalendārs ar bildēm 1887. Jelgavā, Apgādāts un drukāts Zīslaka drukātavā.


Ernesta Dinsberga (1816-1902) laiks

 

Viss raksts

Raksti

Dinsberga pamatskolas salidojums 2016
Sestdien, 3. septembrī plkst. 12:00 Kubalu skola - muzejs aicina Dinsberga pamatskolas absolventus un skolotājus uz ikgadējo skolas salidojumu! 

Gads atkal nost! Tu brīnumi!
Kā sapnis aizgājis!
  Paldies, tev Dievs, ka žēlīgi
  Līdz šim mums līdzējis!

  E. Dinsbergs (1857)

Uz tikšanos!
29.08.2016.  |  
Muzejs->Notikumi
  |   Komentāri 
Ernesta Dinsberga 200 gadu jubilejas svētki aizritējuši
5. augustā pulcējām ciemiņus Kubalu skolas – muzejā, lai atzīmētu Ernesta Dinsberga 200 gadu jubileju. Uz notikumu bija pulcējušies “vasaras skolas” skolēni, kurus zinībās vadīja mūsu pieaicinātie skolotāji: sabiedrības mācības skolotāja Gundega Blumberga, smukraksta skolotāja Māra Klepere, rokdarbu skolotāja Una Upīte, dziedāšanas skolotāja Dace Šmite, bet skolas pārzines lomā bija iejutusies muzeja darbiniece Marta Ratkeviča. Direktors, protams, pats namatēvs – Ivars Abajs.
Uz “vasaras skolu” bija jāierodas un jāatbild uzdotā viela tiem, kas skolas laikā ko nebija gana kārtīgi izdarījuši. Šoreiz “nebēdņu” lomā bija iejutušies: LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule, LU Literatūras folkloras un mākslas institūta latviešu folkloras pētnieks Aldis Pūtelis, Kandavas novada muzeja vēsturnieks Agris Dzenis un LNB direktors Andris Vilks, bet jauno dundzinieku paaudzi pārstāvēja Rūta Abaja. Gundegas Blumbergas vadībā skolēni atbildēja uz jautājumiem par Ernesta Dinsberga sasniegumiem uz 19. gadsimta doto iespēju fona.
Stundai beidzoties, gluži nevilšus, kļuvām par lieciniekiem kādai vietējo Dundzinieku sarunai izloksnē “Jāpaks un Ģierts izspriežes pa skol’” [E. Dinsbergs, 1863]. To noklausoties, sapratām, ka skolas tiešām ir vajadzīga lieta un bez tām nekur! Tad nu visi varēja doties uz skolas telpām un apgūt rokdarbu prasmes Unas Upītes vadībā pie Agnēzes Dinsbergas stellēm vai smukrakstīšanu pie Māras Kleperes Dinsberga augšistabās.
Turpat blakus, bēniņos pie manteļskursteņa, atklājām  ceļojošo izstādi “Kas vīņ tād i? / Kes nad on?” kas tapa sadarbībā ar O. Lutsa draudzes skolas muzeju Palamusē, Igaunijā. Izstāde veidota par godu Ernesta Dinsberga 200gadei un apskata etnogrāfijas un kartogrāfijas pirmizdevumus Latvijā un Igaunijā. Latvijā abu darbu autors ir pats Ernests Dinsbergs, bet Igaunijā pirmais monogrāfijas izdevums igauņu valodā izdots tikai 1920-tajos gados, tādēļ etnogrāfijas kopsavilkumu veidoja muzeja darbinieki Janeks Varblas un Tiina Kivits. Lielāko devumu sniedzis Igaunijā labi zināmais Karls Jakobsons (1841 – 1882).
Pēc izstādes atklāšanas skolas pirmā stāva Viesistabā bija iespēja aplūkot E. Dinsberga pirmizdevumus dažādās nozarēs (metrika, vēsture, etnogrāfija, u.c.), kā arī viņa rokrakstu paraugus, daļu no kuriem aizguvām no LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas, Talsu novada muzeja, Ventspils muzeja un LU Akadēmiskās bilbiotēkas Misiņa bibliotēkas. Tikmēr klasē notika dziedāšanas stunda. Pie harmonija bija skolotāja Dace Šmite, bet Dundagas koris palīdzēja noturēt meldiņu tautasdziesmām un arī Dinsberga “Dziesmiņa pie skolmeistaru sanākšanas dziedama” (1859).
Pēc iestiprināšanās pie saimes galda, palikušie devās uz Kužnieku kapiem nolikt ziedus uz Ernesta un Agnēzes kapa. Atgriezušies muzeja sētā, paslēpāmies zem lietussargiem un noklausījāmies Dundagas kora dziedātās noslēguma dziesmas, starp kurām arī Dinsberga “Puiškalna koris”, un izteicām pateicības viesiem par palīdzību svētku sajūtas radīšanā.
Vēlreiz lielu paldies jāsaka mūsu skolotājiem: audējai Unai Upītei, kaligrāfei Mārai Kleperei, žurnālistei Gundegai Blumbergai, kordiriģentei Dacei Šmitei un Dundagas korim. Tāpat arī paldies vasaras darbu darītājiem: Mārai Grudulei, Aldim Pūtelim, Agrim Dzenim, Rūtai Abajai un Andrim Vilkam. Paldies LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļai, Talsu novada muzejam un Ventspils muzejam kā arī LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkai par sadarbību. Liels paldies arī Vairai Kamarai par uzveduma režiju un Aigaram Zadiņam un Valdim Šleineram par iejušanos Jāpaka un Ģierta lomās. Par atbalstu un līdzdalību pasākuma organizēšanā pateicamies pašvaldības saimnieciskajam dienesta vadītājam Andrim Kojro, dūšīgiem Dundagas skolēniem, Dundagas kultūras pils vadītājai Baibai Dūdai, muzeja darbiniecei Dacei Savickai, mājas ļaudīm - Guntai Abajai, Mārtiņam Abajam. 
Liecības par šo notikumu nākotnei saglabāja fotogrāfs Dainis Kārkluvalks, Talsu televīzijas ļaudis un E. Dinsberga Goda grāmatas rakstītāji.
Paldies!  

Šeit arī ieskats pasākumā no fotogrāfa skatupunkta: 
18.08.2016.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Izstāde "Kas vīņ tād i?'
Muzeja telpās no 5. augusta līdz 12. septembrim apskatāma jauna ceļojošā izstāde
"Kas vīņ tād i? / Kes nad on?", kas veidota par godu Ernesta Dinsberga 200 gadu jubilejai. Izstāde iepazīstina ar pirmizdevumiem etnogrāfijā un kartogrāfijā Latvijā un Igaunijā. Latvijā abu izdevumu autors bijis Ernests Dinsbergs, bet Igaunijā 19. gadsimtā grāmata par tautu etnogrāfiju vēl nav bijusi izdota, tāpēc informāciju apkopoja Palamuses O. Lutsa draudzes skolas muzeja speciālisti Janeks Varblas un Tiina Kivits. Šajā jomā 19.gadsimtā Igaunijā lielu devumu sniedzis Karls Jakobsons (1841 - 1882). Pirmo atlantu Igaunijā sastādījis Pērnavas mācītājs Vilhelms Šulcs (1813 - 1887). 
Izstāde tapusi sadarbībā ar Palamuses O. Lutsa draudzes skolas muzeju Igaunijā. 
Māksliniece: Kate Seržāne
Dizains un makets: Brālis Y, SIA "G Interactive"
17.08.2016.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Trešdiena, 31. augusts, 2016
Karte:
karte
GPS koordinātes:
57.4623859;
22.3975975
Jaunumi
Nesen ...
Pieteikt apmeklējumu
Domu graudi
 Viens sunis vien ilgi nerej.
 Kur rūc tur sper.
 Viena aita brēc, visas dabū.
 Lieli alu, nelieli misas.
 Nepārdodi ādas, kad lācis vēl mežā.
Karlis Īvīņ iz Mūrniekiem.
Proves raksti, 1896.
1
2
3