Lapas karte: Sākums

Sākums

 
 
    III    „Kad Dűnsberģim skaidri bija zināms, ka būs jāiet Kubelos par skolmeisteri, tad [1838.] aprīļa iesākumā viņš mācītāju [Kārli Glēzeru] lūdza, viņam ļaut turp aizjāt, tās mājiņas apraudzīt. Mācītājs to paļāva un viņš turp aizjāja.
 
      ”Mājojama ēka, jeb kā Dundzinieki mēdz runāt, istabiņa, veca un būvēta pēc vecas vīzes: maziem lodziņiem un tie paši izsisti, zemām durvīm un augstiem sliekšņiem, ka tikko nepaklups iekšā kāpdams. Kā jau, kur visi ļaudis uz drīz projām iešanu: istabā un kambarī nekādas lietiņas vairāk, kā pāris vecu gultiņu un galdiņu un veci krāšņa beņķi. Malka nepievesta nekāda, žogi nolauzīti un nodedzināti. Vārtu nekur priekšā, cūkas iet visur cauri uz sēju, izrok pļavu un sējas lauku. Vienas klēts bez durvīm, otras tādas pus sapuvušas. Staļļi (kūtis) divas, pēc vecas vīzes būvētas, mazas un vecas, blakām stāvošas butkiņas, zveņģis vidū. Piedarbs pus sagruvis un jumts tāds šķidrs, ka visur lietus tek cauri. ..Istabā un kambarī mazie vecmodes lodziņi zaļiem, bieziem glāžu gabaliņiem un skalganiem izlaboti, un durvis, kur vējš nāca iekšā bez spraušanās. Pie loga vecs apkapāts beņķis. Sienmaļi, griesti visi nokūpējuši melni, grīda izpuvuse, jumts vietām caurs, ka lietum līstot, tecēja ūdens iekšā. Tāds bija mans pirmais skolas nams.

         Pašam arī vairāk nebija kā mazs skapīts un gulta, ko pats pataisījis. Tas visa manta, un vairāk nebija ne podiņš, ne katliņš, ne bļodiņš, ne šķīviņš, spanits, ko ūdeni atnest, ne ķipits, ko ūdeni iesmelt un nodzerties un acis nomazgāt, ar vienu vārdu: no iedzīves lietām it nekas! Un naudiņa arī it nekāda. Tie 110 rubļi bija izdoti par tiem lopu gabaliem, ko nopirku un tā no visa biju tukšs kā dīķis. Spaņi un ķipis bija kalpam, tos lietojam kopā draudzīgi. Vienu bļodu, pāru šķīvju un pāra koka karotes māsa bija līdz atnesuse no mātes. Vecāki arī neko nevarēja dot, jo bija nabaga cilvēki un bez manis vēl pieci bērni, 3 dēli un divas meitas. Vecu katlu biju nopircis no vecā saimnieka un kalpam bija mazs katliņš, tam bija arī cirvis un izkapts. Ecešus viņš bija uztaisījis no egļu zariem. Pāra pūru rudzu un miežu miltus māsa bija izdabūjuse no vecākiem, lai tiem gan pašiem mazums bija, ko vairāk vajadzēja, tas bija jāņem no magazinas uz atdošanu. ..  Tāds bija mans pirmais skolas dzīves iesākums materiāliskā ziņā.

      Bija svētdienas vakars pēc veciem Jāņiem, kad iejāju tajās tukšajās mājās. Kalps ar savu sievu bija aizgājuši uz pļavām pļaut un grābt. Māsa mājās slauca tās trīs govis. Itin sērīgs apskatījos visu to pieminētu tukšību, un cik tas izrādījās pretīgi tai pilnībai, pie kā biju paradis mācītāja muižā. Rudzi rādījās, ka būs sava tiesa, jo bija jau noziedējuši, miežu sēja arī puslīdz, kartupeļi tikko uznākuši. Lauki, kā jau tolaik tikai trijās ārēs un katrā arī 4 līdz 5 pūru vietas. Mazums tas bija, bet bija arī mazums ļaužu, tikai 4 cilvēki: es, māsa un kalps ar savu sievu. Tā tad uz laukiem atspīdēja cerība, kas apmierināja: lai nu tagadiņ nav nekas, tomēr te jau kas rādās, un kad Dievs dos, tad būs!

      Piecus gadus, no 1838. līdz 1843. sabūvēja šo pirmo, jo ievērojamo Dundagas skolas namu pie Kubeles mājām, mežmalā, un Dűnsberģim ar sievu un saimi pa to laiku bija jāmājo tās mājas vecā istabā, un cik tur bija tās rūmes, bērni jāmāca. Kādu ziemu bija desmit, kādu ziemu arī vairāk skolēnu. Vienu ābeci viņš dabūja no mācītāja, tā bija visas skolas grāmata, un skolotājam pašam arī vairāk nebija, kā dziesmu grāmata un tā Bībele... Nedabūju arī nekādu sveci vakaros par gaišumu (petroleja tolaik vēl nebija), bet ja kādu stundu mācījās, tad vienam skolēnam bija skala uguns jārāda. Viņa mācības bija: burtot, lasīt, drusciņ rakstīt un Dundangas katķismi .. bērniem likt no galvas mācīties. .. Dziedāšanu tolaik mācīja pie cipariem, un kad viņam nebija nekāda sienas tāpele, tad ciparus labi treknus uzrakstīja uz papīra lapu, to piekāra pie vecām melnām kambara durvīm. Tik vāji un nabadzīgi gan retais skolotājs skolu sācis.

      Gandrīz divus gadus tur tajā vecā mājā nodzīvojis un pa tam noskatīdamies, kādas lielas, plašas klases ― istabas tur būs, tajā jaunā skolās namā, kam pamatus jau iegrozīja, viņš pie sevis domāja: te jau sanāks simtiem skolēnu. Ko tu viens pats ar tiem iesāksi, vēl ne lāgā skolu neredzējis. Tie visi būs krietni jāmāca un kārtīgi jāvalda. ..

      “Pie Bergmann kunga Cīravas – Dzērves skolā manim vajadzētu tapt, kur mācās vēl daži citi skolotāju kandidāti un ar tiem kopā mācīties. Tas manim būtu liels, liels prieks un par visām lietām vajadzīgs.” .. Kad [Ernests Dinsbergs] to skaidri bija nodomājis, tad nogāja pie mācītāja, izteica arī viņam šos savus nodomus un tad izprasīja par to skolu, vai tas tur arī tā ir kā viņš dzirdējis. Un kad mācītājs vēl pateica, ka tā tikai esot tā vienīgā skola Kurzemē, kur skolotāji varot mācīties, tad Ernsts vēl vairāk iepriecinājās un mācītāju lūdza, viņam palīdzēt turp tikt.. Mācītājs par šādu Dűnsberga nodomu palika itin domīgs, soļoja reizēm pār plānu un tad tā runāja: “Ernst, tu jau draudziņ māki rakstīt un rēķināt, ko vairāk vajaga pie tādiem tumšiem zemnieka bērniem?” ..

      Ja tādā lielā skolā, kas mūsu apgabalā būs jauna, vēl neredzēta lieta, atbrauks reizēm kādi sveši mācītāji vai kungi, gribēdami redzēt, kā es ar skolēniem še strādāju, liks laikam ko mācīt un pārjautāt, un ja nu tad ko izdarīšu nekārtīgi, kā tāds, kas to darbu pareizi neprot, tad tas paliks manim un Jums, cien. mācītājs, par kaunu; un to es negribu vis.”

      .. mācītājs palika atkal domās un redzēdams, ka Ernstam taisnība, tā atbildēja: “Slikti tas nebūtu vis, kad Tu tur taptu un dabūtu redzēt, kā skolmeisterim jāstrādā un jāmāca savā skolā … Bet kas par Tevim to visu maksās? Un uz cik ilgu laiku? Jo rudenī tevim vajaga būt mājās un pa ziemu bērni jāmāca.”

      “Ar to maksu gan tā būs, kā būs!” Ernsts nopūtās. “Manim pašam, kā Jūs ziniet, cien. mācītājs, nav it nekādas naudas. .. Cerēju lūgties, vai Jūs, cien. mācītājs paši, jeb vai Jūs ar cien. pilskungu kopā, manim nevarētu palīdzēt šinī lietā; un ja ne citādi, tad uz atdošanu. – Par to laika ilgumu ― kad Jūs nevariet ilgāki laist, tad taču jele to pusgadu no 1. maija līdz 1. novembrim.”

      “Nu ja to Tu vari. Bet es Tev neko nevaru dot, manim pašam tik mazums naudas. Ar pilskungu par to runāšu.”

      “Paldies, cien. mācītājs par piesolamu. Bet ja nu Jums neizdodas, tad raudzīšu to vajadzīgu naudu kur aiztapināt. Bet iet es tur gribu uz visādu vīzi. Lai Dievs man palīdz!”

      Pirmā maija dienā, kā biju solījies, biju klāt Cīravas – Dzērves skolā. Mazu ciem’maizi Bergmanna kundzei pasniedzis, viņa mani saņēma laipnīgi, arī skolmeisteris, Bergmanna kungs, bija ļoti laipnīgs, pazemīgs un saticīgs vīrs un ar saviem audzēkņu jaunekļiem apgājās daudz laipnīgāki nekā tēvs ar saviem bērniem. Bija kādi pieci seši jaunekļi, kas mācījās uz skolmeistera amatu. Citi bija tādi pusauguši puikas. Satikāmies visi labi un draudzīgi. .. Uz pavasaru mācītājs atrakstīja, ka Barona kungs solījies tos vajadzīgus 20 rubļus priekš manim samaksāt. .. Mācīdamies, aplūkoju visu to skolas ietaisi, un ievēroju ar skolmeistera izturēšanos skolā (klasē) un ārpus skolas ar saviem skolēniem. .. Pa to pusgadu Cīravas – Dzērves skolā iemācījos drusciņ vairāk Vācu un Latvisku gramatiku, ērģeles spēlēt tik daudz, ka varu korāļus nospēlēt un arī tās vajadzīgās ziņas no “ģeneral bazes.” .. Tā manim aiztecēja tas jaukais pusgads Cīravas – Dzērves skolā, kā īss sapnis. Vēlējos vēl ilgāk tur palikt, lai vēl vairāk dabūtu ko iemācīties, bet nevarēju, tāpēc ka pa Mārtiņiem bija jāsāk pašam sava skola mājās. ..Uz tik īsu skolas laiku (pus gadu) Bergmanna kungs manim nedeva nekādu liecības rakstu par mācīšanos un uzvešanos, tik vien rakstīja mācītājam, ka viņš ar manu mācīšanos un uzvešanos pilnā mierā un droši cerot, ka es savu skolmeistera amatu varēšot uzticīgi izpildīt.

       Aizgāja vēl ilgāk nekā divi gadi, kamēr skolas namu gluži pagatavoja. Ernstam pa to laiku vēl bija jāmājo savā vecā mājas kambarītī un bērni jāmāca bez it nekādiem skolas līdzekļiem ..

      Uz ziemas svētkiem, 1842. gadā skolas nams bija tā pagatavots, ka viņš ar sievu un dienestmeitu varēja tur ievilkties, bet kalpam bija jāpaliek Kubeles mājās.*
      (Turpinājums sekos)

 *     Ernsts Dűnsberģis. Autobiografija ar ģīmetni un ievadu no Poruku Jāņa. Cēsis, 1904.

Ernesta Dinsberga (1816-1902) laiks

 

Viss raksts

Raksti

"Ceļojums laikā" - metode, kas atdzīvina vēsturi
Šā gada Septembrī Kubalu skolas – muzeja vecākā speciāliste Marta Ratkeviča devās komandējumā uz Kalmāru, Zviedrijā, kur notika metodes “Ceļojums laikā” apguves nedēļa. Tai sekoja Bridging Ages konference Let’s do it! Social cohesion and Time Travel method, kuru apmeklēja vairāk kā 200 cilvēku no visas pasaules.

“Ceļojums laikā” ir izglītojoša metode, kas atraktīvā veidā ļauj apgūt jaunas zināšanas par kultūrvēsturiskiem objektiem. Tas ir brīnišķīgs paņēmiens kā izbaudīt kādu vēsturisko laikmetu caur sajūtām un gūt izpratni par konkrēto vietu gan pagātnē, gan mūsdienās. 

Metode ietver lomu spēli, kas ļauj pārcelties uz konkrētu notikumu pagātnē izvēlētajā kultūrvēsturiskajā  objektā. Tās laikā ir iespējams izjust attiecīgā perioda dzīvesstilu, piedalīties aktivitātēs, kas saistāmas ar kādu notikumu vai laika posmu, un izprast problēmas, kas bijušas aktuālas gan toreiz, gan tagad.
Komandējuma laikā bija dota iespēja piedalīties vairākos Kalmāras lēnes muzeja rīkotajos “Ceļojums laikā” pasākumos, kuros darbojās arī vietējo skolu bērni. Viens no ceļojumiem aizveda uz Akmens laikmeta nometni, bet otrs uz viduslaiku svinībām Borgholmas pilī. Konferences laikā arī tika organizēts ceļojums laikā uz 1945.gadu, kad Kalmārā tika uzņemti cietušie no koncentrācijas nometnēm. Šoreiz pasākumā piedalījās tikai konferences dalībnieki, kas deva pavisam citādu pieredzi.

Strādājot ar skolēniem, lielāks uzsvars tiek likts uz aktivitātēm, kuras palīdz bērniem atslēgties no mūsdienu pasaules un caur darbībām nonākt pie secinājumiem par izspēlētā perioda apstākļiem un dzīvesstilu vai problēmām, ar kurām ļaudis sastapās. Savukārt, ja lomās iejūtas pieaugušie, lielāks uzsvars tiek likts uz diskusijām un problēmu risinājumiem caur vēstures prizmu.

Pasaulē šī metode tiek izmantota dažādiem mērķiem. Sadarbībā ar skolām, metode palīdz labāk izprast vēsturē nozīmīgus notikumus, apgūt dažādas prasmes, māca sadarboties un iesaistīties, kā arī meklēt risinājumus dažādām problēmām. Metode palīdz rast vienotības sajūtu minoritāšu grupās, atskatīties uz pagātnes problēmām un, salīdzinot tās ar mūsdienām, nonākt pie secinājumiem, kas bieži palīdz atrast jaunus risinājumus sasāpējušām problēmām. Pasākumu laikā cilvēki bez aizspriedumiem spēj runāt par tādām lietām kā dzimumu nevienlīdzība, rasisms, imigrācija, utt.

Šī metode ir brīnišķīga, jo tā ir tik daudzpusīga. Tā ir starpdisciplināra un tajā var darboties jebkurš interesents. Dalībnieku vecumam nav ierobežojumu!

Ja ir interese par šo metodi, droši rakstiet: marta@dundaga.lv – pastāstīšu vairāk un varbūt kopā realizēsim kādu no  “Ceļojums laikā” pasākumiem!

Attēli šeit.
 
Marta Ratkeviča
Kubalu skolas – muzeja vecākā speciāliste

24.10.2016.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Ceļojošās izstādes "Kas vīņ tād i? / Kes nad on?" atklāšana Igaunijā
20. oktobrī Kubalu skolas – muzeja pārstāvji devās pie saviem sadarbības partneriem Igaunijā – Palamuses O. Lutsa draudzes skolas muzeju, kur notika ceļojošās izstādes “Kas vīņ tād i’? / Kes nad on?” atklāšanas pasākums. Izstāde, kas tika veidota ar Dundagas pašvaldības un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu, par godu Ernesta Dinsberga 200 gadu jubilejai, nu ir apskatāma arī Palamuses O. Lutsa draudzes skolas muzejā igauņu valodā!


Marta Ratkeviča
Kubalu skolas - muzeja vecākā speciāliste
24.10.2016.  |  
Saziņa->Muzejs
  |   Komentāri 
Trešdiena, 7. decembris, 2016
Karte:
karte
GPS koordinātes:
57.4623859;
22.3975975
Jaunumi
Nesen ...
Pirms 120 gadiem
1896.12.06. "Kubeles skolā svinēja trīskārtējus svētkus. Skolas valdes uzdevumā: Krievijas Ķeizara Nikolaja I. simts gadu dzimšanas dienas piemiņu. (..) Tad arī vēl nosvinēja Kubeles skolas sākuma dienas piemiņu. (..) Tad vēl, kā jau parasts, mūsu tagadējā Ķeizara Nikolaja II. vārda dienu."   >>
Pieteikt apmeklējumu
Domu graudi

   Sēšana nav tik grūta kā pļaušana.
   Prieki ir dzestra ēna, kurā ceļinieks
   var izdusēties, bet nekad pavisam
   palikt.  Zināšanas ir manta un darbs
   šīs mantas atslēga.
Karlis Šöenster iz Lauksargiem
Proves fraksti, 1896
1
2
3