Kubalu skola - muzejs

Mūs Dukss

No visęm luopęm suns i vislielkęs cilak drougs. Mums i biš pulk sųņ, bet Dukss i palics vismīļakę atmiņę.
Viš bi dikt gudars. Vasar viš gāj līdz ganęs. No rīt viš ju gaidę sėtsvidę un noskatęs, kurš i saģērbęs uz ganęs iešęn, kurę sievę i pussvārč apkārt un gankriečiš uz ruok. Pe tuo tad nu viš turęs. Pusdienlaikę, kad atdzįn luops mājęs, viš gule pe tuo siev duręm, kas bi ganęs, un gaidę no tuo pusdien. Ganęs viš pats zinę, kurš luops iet nęceļęs, un bez teikšęn skrēj tuo atgriezt. Ja kād guoj nęgribę viņam kloust, tad viš kuod tam kāję. Tā viš bi uzmācęs viss luops būt paklousigęm.
Ja luop bi sagūlš, tad viš ę mierig gulę, bet arvien paskatęs uz luopęm, un, ja redzę, ka kāds ir uzcēlęs un grib iet kur pruoj, viš uzcēlęs un mierig, bez riešęn gāj tuo atgriezt. Dundar laikę, kad guojs bizę, un tie skrēj uz visęm pusęm, tad Duks vįņs savaldę, sadzįn kopę.
Kad viš nębi ganęs, viš sārgę mājs. Pa velt viš nęrēj, un no vįņ riešęn varę noprast, kas nāk. Viš nębi nikans un nęvienam nękuod, bet sveš cilak bez nikan riešęn mājęs nęlaid. Tad mės zinę, ka nāk svęšs. Ciemiņ¹ māj ļouds un tāds, kas biež nāc uz mūsmājęm, viš pazįn un tad no vįņ riešęn zinę, ka nāk kāds tųj pazīstams ciemiš. Bet ciemiņęs dzīvę vęcęs Šamps. Viš vienmėr staigę a štok un bi Dukss a tuo kādreiz epērs. Tas nu bi Duksam vislielkęs enaidniks. Mės pa gabal ju zinę, ka nāk Šamps, no Dukss riešęn vien. Tāpat viš nęeredzę cigiņs un žīds. Bet Ponkęl, kurš bi mūs māj drougs, viš pazįn. Ja kāds bi azgājs vo azbroucs kout kur, tad viš seidę staļļpakļę uz dižę akmiņ un gaidę mājęs. Tāpat viš gaidę mąn no skuol mājęs. Viš no sōv akmiņ ju pa gabal redzę, vo es nāk pa cćļ vo pa louk, un skrēj priecigs mąn sagaidt.
Dukss bi, var teikt, sovę ziņę muzikāls. Tuoreiz mūsmājęs kattar svėdiens rīt skaitę pātars. Plītsispę pe lielę gald saseidęs viss mājļouds. Tės lasę sprediķ, un viss kuopę dziedę dievdziesams. Vienreiz Dukss bi palics apš gald guļam, un, kad viss sāk dziedt, viš ę sāk vilkt līdz. Nu bi tā jasmejęs, ka nęvarę ciest, bet pe pātręm ju nędrīkst smietęs. Duks izdzin ārę, bet viš apseidęs luogam prett un dziedę tur mums līdz. No tuo laik kattar svėdiens rīt skatęs, ka viš nępaliek iekšę.
Kad es gāj ganęs, man dikt patik dziedt. Visvairak no rītęm, kad ląb skan. Es izdziedę viss dziesams, kāds zinę. Vien dziesam bi, kas Duksam patik. Kad luop rām eid un es dziedę, Dukss mierig gulę, šad tad pakustnę ouss un skatęs uz luopęm. Kad es sāk dziedt tuo vįņ dziesam “Ļaujat man sērot un asras liet”, viš papriekš saspicę ouss, tad pacēl gąl, esklousęs, tad uzcēlęs pats un, kad nāc tai dziesmę tas smalkę viet, sāk koukt līdz. Kad tuo dziesam nobeidz, tad agal apsgulęs. Pulkreiz es vįņ kaitnę. Es dziedę cits dziesams, un viš mierig gul. Bet tad es sāk agal tuo vįņ dziesam, un agal viš papriekš esklousęs, tad uzcēlęs un kouc līdz.
Vienreiz sovęs jounęs laikęs Dukss bi eskrējs kung mežę, un mežsārgs bi sašāvs viņam kāj. Dukss lielęs bailęs un sāpęs bi skrējs uz mājęm un elīdz maizs krāšę. No tuo laik viš dikt baidęs no šāviņ un pėrkan. Pėrkan laikę viš no ganęm skrēj uz mājęm un elīd, peic vįņ duomam visdrošakę vietę - tėv gultapšę. Citād viš nękad nęgāj tur gult.
Uz vęcamdienam viš palik stīvs, ląb nęredzę un nędzirdę. Mės egādę joun kucan. Dukss it ka saprat, ka tas būs viņ vietniks, nędroudzęs a tuo un bi noskums. Viš vairs nęgāj līdz ganęs, gulę uz staļļougš un tik pa rętam nonāc zemę. Vien rīt vįņ atrąd beigt. Mums bi dikt žėl pa viņ.

Muzejs