Lapas karte: Saziņa >> Muzejs

Muzejs

 
 
Muzeja rakstu tematika:

- muzeja jaunumi,  
- pārdomas, ierosmes par apvidus vēsturi, kultūras mantojuma saglabāšanu un muzeja darbību,
- muzeja darbības atbalsta iespējas,
- ieskats muzeja dzives notikumos,
- atbildes uz Jūsu ierosinājumiem.


Uz tikšanos!
Priecīgus Ziemas svētkus!

„1793. gadā Gaujienas pilsmuižas zemnieki sūdzējās, ka muižas īpašnieks Rautenfelds vairākus saimniekus izdzinis no mājām un ierādījis tiem zemi mežā, lai uz tādā kārtā atbrīvotās zemes ierīkotu jaunu pusmuižu. Vietniecības valde, iepazinusies Gaujienas pilsmuižas zemnieku sūdzību, atzina, ka muižniekam ir tiesības izdzīt zemniekus no mājām un pārcelt tos citur. Zemniekiem vietniecības valde izteica nopietnu rājienu un brīdinājumu, ka sūdzības sacerētāji un zemnieku padomdevēji pelnījuši stingru sodu. Viens no sūdzētājiem – Jānis Mucenieks – nopratināšanas kārtībā sodīts ar karbaču. Pēc tam visi sūdzētāji ieslēgti dzelžos un uz 7 nedēļām nosūtīti spaidu darbos. ..Divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem Gaujienas pilsmuižā ieradusies Valkas zemākā zemes tiesa, lai atkal sodītu zemniekus par to, ka tie ar savu sūdzību vispirms neesot griezušies pie tiesas apriņķa pilsētā Valkā, bet braukuši sūdzēties tieši vietniecības valdei Rīgā. Galvenie vainīgie pēc divkārtējas nopēršanas tajā pašā dienā pārdoti citiem muižniekiem.”*
 
„Ziemassvētku egle - ziemassvētku eglīte! Šo vārdu priekš div- voi trīsdesmits gadiem mūsu valodā vēl maz pazina, un tādēļ to arī nebūt nedzirdēja kad pieminam. Bet tagad caur skolām, kas šurp, turp cēlušās un caur jaunam grāmatām un avīzēm šis vārds arī mūsu valodā paliek arvien jo pazīstams. Īpaši caur skolām; jo esmu dzirdējis, jebšu pats gan neredzējis, ka dažās skolās cienīgas mātes un lielmātes pašas ziemassvētku vakarā liek svētku eglīti izpušķot ar dāvanām, ko Krist bērns – tā to jau saka – piešķīris, un kad tās izdala klausīgiem skolas bērniem. Tāds ieradums ir mīlīgs un košs un ticu droši, ka tas arī mīļam Dievam, kas mūžam savu cilvēku bērnu labumu grib, ir patīkams. – Kad jau pie dažām mācītām tautām šis jaukais ieradums ir ieviests un mūsu tauta arī arvien uz priekšu dzenās, tad būtu vēlējams gan, ka šo jauku ieradumu arī pa mājām ievestu, un kur jel maz pārticis saimnieks mājās valdītu, tur ziemassvētku vakarā istabas vidū uz galda mirdzētu koša ziemassvētku eglīte, apkārt kuras bērni un saime lustīgi priecātos, košas, kaut arī mazas dāvaniņas saņemdami.”
„Mūsu citreizējie tēvu tēvi, kad pie kristīgas ticības bija piegriezti, priecājās arī ziemassvētku vakarā uz tādu vīzi kā saprata un kā to par labu cerēja." ...

"Tie ievilka istabā lielu ozola bluķi, ko raustīja šurp un turp, valstīja no viena kakta otrā un kā nekā jādelēja, pie kā zināms, taisīja visādus jocīgus smieklus un ākstīšanās. Tādi bija viņu prieki un lustes ziemassvētku vakarā un tie jutās pie tam laimīgi. – Pēcāk – varbūt arī jau pa to pašu laiku pie viņiem cēlās tas ieradums, ka ziemasssvētku vakarā taisīja buku. To vēl savās bērnu dienās esmu redzējis, un cik varu atminēties, tas notika uz šādu vīzi: Ņēma lielas baļļas pusstīpu, voi citu tādu lielu puzcirķeļa līku koka loku. To līkumu ielika kāju starpā un abējus galus uz augšu. Striķi, ar ko abējie gali sasieti, lai vaļam nestiepjas, pārlika pār kamiesi, lai to pusloka līkumu var nest. Pie tā loka gala, aiz muguras piesēja peramu sloti par buka asti un priekšpusē pie tā loka gala atkal divus stīpa gabalus par buka ragiem piesēja. Beidzot to cilvēku ar visu to viduvēju gabalu apklāja ar deķi voi palagu, un tā buks bija gatavs. Tādu nu to veda istabā iekšā, kur tas ar saviem ragiem badīja uz visām pusēm, no kurienes tikai kāds pretī nāca. Citi zēni, tad zināms, viņam skraidīja apkārt, to plūkāja un visādi smējās un izākstījās. Kad diezgan izākstījušies un buks vēl nebija gluži noplūkāts, tad aizskrēja atkal uz citām mājām. Uz tādu pašu vīzi iztaisīja čigainu ar zirgu. Pāris vīri paņēma divus bomus; viens nostājās priekšā, otrs pakaļā, uzlika uz katru kamiesi boma galu, itin kā gribētu toveri nest; uz šiem bomiem to vīru starpā uzsēja piebāztu siena maisu, tad visu apklāja ar palagu. Priekšais vīrs turēja pēc zirga galvas iztaisītu galvu rokā, un pakaļas vīram aiz muguras atkal zirgu aste bija piesieta. Tā nu zirgs gatavs. Cits vīrs par čigainu izģērbies, šim pašutaisītam zirgam iemauktus galvā izlicis, turēja otrā rokā lielu čigaiņa karbaču un tad veda šo lielo zirgu istabā iekšā, kur tas bīstīdamies un baidīdamies, negribēdams iekšā iet, lēkādams un spārdīdamies dauzījās. Čigains ar karbaču tad vilka gar sāniem, ka norībēja vien. Te tad nu zināms saskrēja visi apkārt un bija lielu lielas smiešanās, ākstīšanās un troksnis visāds. Tagad tādi stiķi pa lielāku daļu pazuduši”. **
 
No Kubalu skolas skolēnu rakstu darbiem. Ziemas svētki (1873.):
“Pie mums uz zemēm gan nekādu ziemas svētku eglīti netaisa, tas top tikai pilsētās taisīts, bet pie mums priecājas atkal citādi ar šādiem tādiem niķiem.” „Ziemas svētkos visas ciema meitas un puiši saiet vienā vietā un tad taisa visādus priekus un jokus, citi spēlējas, citi atkal taisa jokus, tad taisa zirgu, buku, lāci un dzērvi, par ko ir lieli smiekli.” ***
 
„Šinī gadu desmitienā tā rādījās, ka Latviešu vecas ierašas, arī tās nevainīgākājas gandrīz gluži izzuda. .. Jo Latvieši to turēja par godu un gudrību, no vecu Latviešu ieradumiem un modēm atradināties un Vācu ierašas un modes pieņemt; tā ka uz tādu vīzi Latvietība gandrīz pavisam izzuda un Vācietība tai vietā palika. Un būtu arī gluži izzuduse, ja šinīs tagadējos gados, kad Latvieši paši palika uz vairāk brīvām kājām, dabūja no augstas valdības savu pašu pagasta valdību un to brīvestību, paši iecelt dažādas biedrības, skolotāju sapulces u.t.j.pr., kur cilvēki varēja sanākt, par savu tautu un viņas raksturi un vajadzīgākām vajadzībām prātīgi un draudzīgi sarunāties. Tādās sapulcīgās un sabiedrīgās sarunās tie dabūja pazīt savu tautas garu, kas tautai pašai ir un kas tai trūkst, ko paši tai var dot, un kas tai no citurienes jādabū, un ka ne viss ir zelts, kas no tālienes spīd, bet ka dažs zelts ir pašā tautā. .. Ar vienu vārdu: Latvieši sāk savu tautu atzīt par tautu un paši kā tautieši tajā turēties.”****
 
*J. Zutis “Latvija klaušu saimniecības sairšanas periodā un Kauguru nemieri 1802. gadā” Rīga, 1953.

**E. Dünsberg. Apakš ziemassvētku eglītes. Rīga, 1866. [Pirmā latviešu autora oriģinālā bērnu stāstu grāmatiņa.]

*** K. Dziļleja Dünsberga skola. // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.1 (01.01.1932)

****E. Dünsberg. Etnogrāfija jeb pasaules valsts tautas un viņu dabas ierašas un dzīve. Eiropa. I daļa. Rīga, 1876. [Pirmā latviešu autora grāmata par etnogrāfiju.]

23.12.2014.  |   Sadaļa: Saziņa->Muzejs   |   Komentēt
Saziņa
Pieteikt apmeklējumu
Domu graudi
 
   Kas pusceļā paliek stāvot,
   tam nedzied uzvarēsanas dziesmas.
   Saulei nav jāpalīdz ar skalu uguni.
   Kas vainīgs? Pats vainīgs.
   Laiks ir nauda.
A.Mežgrāv iz Bērtmejiem  
   Proves raksti.
1
2
3